Mazā mājiņā, kādā nomalē, dzīvojusi viena vientuļa sieviņa, kurai piedzimusi maza meitiņa. Tai pašā ciemā dzīvojis puisis, kas bijis ļoti pārdrošs un bezbēdīgs. Esot zināms, ka cilvēkam dzimstot, laimas viņa mūžu lemjot. Puisim arī iegribējies dzirdēt, ko mazajai meitiņai laimas lems. Aizgājis, noslēpies pie mājiņas lodziņa un sācis klausīties. Divas laimas sacījušas, ka meitiņa nedzīvošot, nomiršot. Trešā nolēmusi, ka dzīvošot gan, būšot skaista un gudra, un tas puisis, kas aiz loga klausoties, to apprecēšot. Puisim tas nebūt nebijis pa prātam, ka tāda nabadzīga meitene būs jāprecē. Nevienam neredzot, iegājis mājiņā un meitiņai pārgriezis ar dunci kaklu. Pats aizbēdzis tālu prom uz svešumu.

Pēc kādiem pāris desmit gadiem, atgriezies atkal atpakaļ un apprecējies. Par to mazo meitenīti bijis sen jau aizmirsis. Reiz viņam sieva, pie loga sēdot, sukājusi galvu. Viņš tai ieraudzījis uz kakla lielu rētu. Prasījis, kas tur esot? Sieva stāstījusi, ka tai mazai esot viens puisis pārgriezis kaklu. Māte atkal sašuvuse un viņa palikuse dzīva.