Kāds puisis gājis gar jūrmalu un ieraudzījis sieviņu mezgliņus sienam.

"Ko tu tur dari?" puisis uzprasījis,

"Sienu pārus," sieviņa atbildējusi.

"Ko niekus! Kāda tad man būs?"

"Tur istabiņā, aiz krāsns guļ slima meita, tā būs tava līgava."

Puisis nu iegājis istabiņā skatīties. Jā parezi: aiz krāns gulē jusi meita, bet tik slima, tik novārgusi, ka neticis ne virsū paskatīties, kur nu vēl precēt. Puisis izgājis uz viltu. Viņš izlūdzies turpat par nakti palikt un tad, visiem guļot, nonāvējis slimo meitu. No rīta visi domājuši, ka meita nomirusi un puisis vēl palīdzējis žēloties. Pēc brokasta nebēdnieks griezies uz māju itin priecīgs, ka nodoms izdevies.

Otrā gadā puisis citā vietā ieraudzījis daiļu meitu. Viņam tā tā patikusi, ka tūlīt bildinājis par līgavu. Meita gājusi. Pēc kāzām jaunais pāris gājis sievas vecākus apmeklēt. Bet nu bijuši brīnumi. Sieva aizvedusi savu vīru uz to būdiņu, kur viņš pērn nogalinājis slimo meitu. Iesākumā jaunais vīrs palicis kā mēms, bet vēlāk sācis sievas tēvam taujāt, lai pastāstītu, kā tas nācis, ka viņa meita atkal dzīva. Sievas tēvs atbildējis: "Tikko tu aizgāji, tad ienāca kāda sieviņa un acumirklī atdzīvināja manu meitu."

Tagad jaunais vīrs atzinis, ka velti kaŗojis pret nolēmumu. Viņš dzīvoja ar savu sievu ļoti laimīgi un saticīgi.