Senejūs laikūs dzeivuoja šai pasaulī vīns jauns cylvāks, cīši nabogs. Nivīna meita nagribēja pi juo īt par sīvu. Cik jis nastaiguoja, bet sīvys sev nikur nadabuoja.

Īt itys puiss vīnu reizi pa ceļu, jam pretim aizguoja vīns vacs vecs. Jis apstuoja un suoka vaicuot puišam: "Uz kureni un nu kurenis tu ej?"

Puiss izstuostēja večam par vysu sovu dzeivis nalaimi, un ka jis nikai navar dabuot sev sīvys. Vecs soka puišam: "Ej pa itū ceļi un tī ceļa molā sēdēs vīns vecs, kurs tev pasceis vysu tovu laimi."

Puiss nūguoja - guoja jis guoja - veras : pi ceļa molys sēd vecs un pyn viervis. Puiss apstuoja pi veča un vaicoj, kū vecs dora. Vecs jam atbilda: "Es pynu viervi, un cik es sapeišu viervju, cik (tik) puoru svātdīn bazneicā lauluos."

Puiss vaicoj večam: "Pasok tu man, kod byus munys kuozys un kod es dabuošu sev sīvu."

Vecs jam atbildēja: "Ej tu šudin uz bazneicu un verīs, kod ļauds īs nu bazneicys uorā. Paša pādējuo byus vīna jauna meita, kuŗa byus tev par sīvu."

Puiss pasaceidams večam : paldīs, nūguoja uz bazneicu un tī bazneicā gaidēja, koleidz vysi ļauds nu bazneicys izīs uorā. Tai arī vysi ļauds izguoja nu bazneicys un pādējuo izīt vīna meita, cīši nasmuka, ar lelu kupru, un jei daīt pi ituo puiša. Puiss uz reizi navarēja tai labi īzaviertīs, a golu golā īraudzēja, ka itei meita nikur nadareiga. Sazadusmuojās puiss uz ituos meitys, tvēra jū aiz apaklis un svīdja pi zemes, ka vysi juos kauleņi nūtreisēja. Meita palyka nadzeiva. Puiss dusmeigs atguoja uz sātu un nikam nikuo narunoj.

Meita ilgi gulēja nadzeiva, bet golu golā atsadzeivynuojās, pazacēļa kuojuos vasala un pavysam bez kupra, šmuka meita, kaidas nikur nabeja pasaulī. Atīt itei meita uz sovu sātu, juos tāvs ar muoti nūsabreinuojās, ka meita jūs palyka pavysam vasala. Bet kas jū izdzīdēja, jī navarēja zynuot.

Tai puorguoja daudz laika. Ļauds stuostīja, ka taida un taida meita beja navasala, bet tagan ir pavisam vasala un šmuka un gaida, ka kas atbrauks da juos svuotūs. Izdzierdēja puiss, ka vīnā cīmā šmuka meita gaida svuotus, jis ilgi nadūmuodams, nūguoja uz tureni un suoka tī svuotuotīs. Meita jam izstuostēja, kaida jei beja ar kupru un kai jei palyka par vasalu. Puiss jai pīzazyna, ka jis jū izdzīdēja, kod jei izguoja nu bazneicys. Tāvs ar muoti beja cīši prīceigi un atdevja sovu meitu pi ītuo puiša. Sataisēja lelys un boguotys kuozys un puiss ar meitu dzeivuoja cīši labi un boguoti.