Divi puiši, uz pieguļu jādami, sarunājās.

Jēkabs prasa: "Ko tu, Ansi, darītu, kad tu tagad satiktu Dieviņu?"

"Es jau sen tā domājis," atteic Ansis, "kad es kādreiz dabūtu Dieviņu redzēt, es viņam prasītu, lai parāda manu brūti."

"Kas tev no brūtes?" saka Jēkabs, "bet es gribētu redzēt savu nāvi."

Abi nonāk pieguļā, iekur uguntiņu un noguļas. Pienāk vecs nabadziņš un lūdz, lai viņam arī ļaujot apsildīties pie uguntiņas: esot pavisam nosalis. Puiši atsaka, lai sildās.

Brītiņu snaudis, Ansis paveŗ acis. Viņš redz: vecais vīriņš sēž un sildās otrpus uguns un viņam blakam ir mājas meita, Jēkaba brūte.

"Ko tad šī te meklē?" Ansis domā: "Varbūt viņa atnākusi pie Jēkaba." Ansis guļ atkal nost.

Pa brīžam paveŗ arī Jēkabs acis. Aiz uguns sēž vecais vīriņš un sildās un viņam blakus sēž Ansis: ratu runga rokā.

"Pask', Ansim arī nenāk miegs," Jēkabs domā: "Redzēs, redzēs, kad rīt būs jāceļas, kā tad būs."

Bet tūliņ Jēkabs ierauga, ka Ansis turpat guļ viņam blakam. Viņš skatās vēl reiz, bet nu neredz ne vairs Anša, ne vecā vīriņa. Jēkabs uzceļas, izskatās, bet vecais vīriņš kā zudis, tā pazudis. Jēkabam tā paliek modīgi ap dūšu, viņš liekas atkal gar zemi un aizmieg.

Abi puiši dzīvo uz priekšu tāpat, kā līdz šim. Tik Jēkabs nomana, ka Ansis sāk vairāk lakstīties ap viņa brūti. Šī arī ir pret Ansi it labvēlīga. Vienā vakarā Jēkabs prasa savai brūtei, vai viņa šo vēl gribot. Brūte nekā skaidri neatsaka. Otrā dienā abi puiši aizbrauc žagaros. Kamēr Jēkabs kŗauj vezumu, tikām Ansis no pakaļas šim ar ratu rungu pa galvu, tā kā Jēkabs uz reizi pagalam.

Pēc tam Ansis apprecējis Jēkaba brūti.