Reiz bij kāds vīrs un kāda sieva, kuŗiem nebij neviena bērna. Viņi visu mūžu lūdz: "Kad jel pati Laimiņa dāvinātu tādu bērniņu kā jēriņu!"

Beidzot Laimiņa arī paklausa viņu lūgšanu un dāvina tiem tādu bērniņu kā jēriņu. Veca, veca sirmgalvīte, šo atgadījumu redzēdama, iztulko vecākiem bērniņa likteni šitā: "Šis bērniņš pašas Laimas luteklītis. Tādēļ nesiet bērniņu trīs dienas no vietas pirtī mazgāt un periet ar liepu slotiņu!"

Māte, tā darīdama, pamana jau pirmajā dienā, kā pirtī perot, bērniņam jēra ādiņa nolūp līdz kakliņam, otrā dienā līdz krūtiņām un trešā dienā pavisam.

Kad meitiņa bij izaugusi liela, tad kādā dienā bagāts kungs iebrauc pagalmā un aizved to par savu līgaviņu uz greznu, greznu pili. Nu meitiņas vecāki dabū vecuma dienās vēl pilī izdzīvoties.