Vecos laikos bērnam dzimstot, Laimes māte arvien nolēmusi viņa likteni. Tā vienam bagātam kungam arī piedzimis dēls, un Laimes māte pasacījusi, kad šis dēls būšot divdesmit gadu vecs, tad viņu pērkons nosperšot.

Tas bijis kungam vienīgais dēls un tēvs to dikti mīlējis. Tēvs nu visādi gudrojis, kā dēlu paslēpt no pērkona. Pēdīgi viņš izdomājis izrakt lielu, dziļu pagrabu, uzmūrēt tam biezu akmeņu velvi virsū, priekšā aiztaisīt stipras dzelzu durvis un uz mūŗa velves vēl sadzīt daudz smilšu virsū.

Tai dienā, kad dēls palicis taisni divdesmit gadu vecs, pie debess arī sākuši celties mākoņi, kas kāpuši arvien augstāku un drīz vien jau bijis gaidāms pērkons. Kungs nu sūtījis dēlu, lai ejot tai pagrabā slēpties, bet dēls tam atbildējis: "Ja Dievs būs licis man mirt, tad neglābs mani arī tas pagrabs."

Pēc šiem vārdiem dēls uzkāpis vienā kalnā un lūdzis Dievu. Tūliņ arī uznācis bargs pērkons un norībējis viens stiprs spēriens. Bijis sasperts viss mūŗa pagrabs ar dzelzu durvim, bet dēls kalnā palicis gluži vesels.