Vienam varenam ķēniņam bijis viens vienīgs dēls, ko viņš ļoti mīlējis. bet kāds pareģis bija pasludinājis, kad ķēniņa dēls būšot divdesmit gadu vecs, tad pērkons viņu nosperšot.

Kad ķēniņa dēls jau tuvojies divdesmit gadiem, tad vecais ķēniņš licis izrakt dziļu pagrabu un aiztaisīt tam stipras dzelzu durvis priekšā, lai pērkons tur nevarētu klāt tikt. Noteiktā dienā arī patiešām parādījušies debess malā pērkona mākoņi, kas pamazām cēlušies arvien augstāku. Vecais ķēniņš nu licis, lai dēls ejot tai pagrabā paslēpties. Dēls tomēr negājis vis tai pagrabā, bet aizgājis uz vienu klajumu, mierīgi domādams, ko Dievs darīšot, tas būšot labi darīts. Šai klajumā viņš sastapis vienu ganu, kas tur lopus ganījis, un jautājis tam: "Vai tu neredzi, ka pērkons tuvojas? Kā tev nav bailes no pērkona?"

"Kādēļ lai es baidos?" puika atbildējis.

"Bet pērkons jau var tevi nospert," ķēniņa dēls sacījis. "Ja Dievs to gribēs, tad tas notiks, lai nu es stāvētu še klajā laukā, vai arī paslēptos ķēniņa stiprajā pagrabā."

Šie ganu puikas vārdi ķēniņa dēlu ļoti apmierinājuši un tas palicis par pērkona laiku turpat klajumā. Drīz vien norībējis briesmīgs spēriens, kas sagŗāvis visu stipro ķēniņa pagrabu. Kēniņa dēls turpretī palicis dzīvs un pārnācis mājā sveiks un vesels. Dievbijīgo ganu puiku ķēniņa dēls tagad piejēmis par savu draugu un biedru.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir stipri saīsināta, atmetot liekos prātojumus, kurus Lapas Mārtiņš būs pielicis no sevis klāt. P. Š.