Kaidam kēniņam ir dāls; kuru kēniņš mīļuoja un globuoja kai aci pīrē. Vīnu dīnu pilī īrodās zeilētuoja, kura apjēmās izstuostīt kēneņa dāla likteni. Kēniņš ar mīru, lai tik zeilej, un apsūlas labi samoksuot. Zeilētuoja pastuosta, ka kēniņa dālu nūspers pārkyuņs. Kēniņš pavēl sovim ļaudim byuvēt stypru akmeņa pili ar pārkyuna nūvodītuoju. Ļaudis dreiži vīn arī uztaisa lelu stypru akmeņa pili. Kēneņa dāls nyu dzeivoj vīns pats pilī. Tāvs viņu izlaiž pastaiguotīs tikai taiduos dīnuos, kod pi debesim nabeja nivīna muokūnīša. Dālam beja jau ostoņpadsmit godu, viņš pastaiguojuos pa ceļu. Te nu vokorim pacēluos mozs malns muokūnīts, suoka leit leits un graust pārkyuns. Dāls ļūti puorbeistās un nazyna, kur jam gluobtīs. Viņš īrauga baznīcu, un skrīn tur, nūkreit pi Dīvgolda un lyudz Dīvu. Pāukyuns dreiži puorīt un dāls prīcīgs dūdas uz muojom. Muojuos viņš redz, ka tei pils, kura viņam calta, ir sasparta gobolgobolūs.