Vienā pilī briesmīgi spokojies. Pils stāvējusi tukša jau dažu gadu, tādēļ ka neviens neuzdrošinājies tur dzīvot. Bet reiz kāds vīrs salielījies par spokiem nebēdāt. Lai tik atdodot viņam pili, tad visi redzēšot, ka tomēr iespējams tur dzīvot.

Labi, viņam atdod pili. Trešajā dienā drošais taisījies pilī ievadāties. Bet tai dienā bijis sīvs gaiss : pērkoņi dūkuši, zibeņi šaudījušies. Citi teikuši, ka tāds laiks nenozīmējot labu, bet drošais pasmējies : "Ne man bail no spokiem, ne no nāves, ne no pērkona."

Pirmo nakti drošais izgulējies labi, otru nakti arī tāpat, bet trešo modinājusi auksta roka. Drošais saķēris auksto roku un noprasījis: "Kas tu tāds esi?"

"Esmu nozūmēts bērns, mani kauliņi ir tepat apakš grīdas. Ja apņemies manus kauliņus kapos aprakt, tad pateikšu, kad mirsi."

"To apņemos. Rītu kauliņus paglabāšu. Nu saki, kad miršu?"

"Tu mirsi pēc trim gadiem tai pašā dienā un stundā, kad šinī pilī ievadājies."

Drošais pasmejas un netic. Pēc trim gadiem minētā dienā drošais pilnīgi vesels. Viņš smejas: "Vai neteicu, ka man ne spoki, ne nāve, ne pērkons ko padarīs!"

Drīzi pienāk ir tā stunda, kur toreiz pilī ievadājies. Viņš pasmejas: "Vai neteicu, ka man nekā nepadarīs!" Drīzi minētā stunda jau pavadīta. Viņš atkal smejas; bet šoreiz nedabūja smieklus nobeigt: pērkons piepēši spēra un nospēra lielību.