Vienai sieviņai pirtī piedzimst dēls. Laima tūlīt nolemj, ka to deviņpadsmit gadu vecu odze nokodīšot. Kad dēls deviņpadsmit gadu bij sasniedzis, tad māte raud gaužas asaras. Dēls jautā: "Māmiņ, kas tev par bēdām?"

"Redzi, dēliņ, Laimiņa tev dzimstot nolēma, ka deviņpadsmitā gadā tev no odzes koduma jāmirst. Šodien tu ieej deviņpadsmitajā."

Dēls mierina māti un apņemas tai gadā tik ar plinti staigāt, lai katru odzi nošautu. Tā arī notiek: kuŗu odzi ierauga, to nošauj, kuŗu ierauga, to nost. Kādu dienu tas, odzi šaudams, satiek vecu vīriņu.

"Dēls, ko tā ar plinti staigā?"

"Jā, mīļo veco tēv, Laima esot nolēmusi, ka mani šogad, deviņpadsmitajā dzīves gadā, odze nokodīšot. No tādas nelaimes atsargādamies, nomaitāju katru odzi, kuŗu tik satieku. Redzēsim, vai nebūšu par odzēm stiprāks."

"Vai dēls!" vecītis izsaucas, "ko nu esi padarījis! Tu esi nošāvis odžu tēvu, māti, māsu un brāli. Tev jānāk tūlīt pie odžu ķēniņa žēlastības lūgties."

Jauneklis gan domā pie odžu ķēniņa iet, bet izlūdzas no vecīša, lai atvēlot viņa zābakā paslēpties. Labi, noiet pie odžu ķēniņa. Odžu ķēniņš izlien ar bērza žagaru un uzsit pa vecīša zābaku, kā baltais odžu kronis vien nolīgojas. sacīdams : "Tu esi padarījis lielu aplamību, nomaitādams odžu tēvu māti, māsu un brāli! Bet tādēļ ka šodien tev nevaru pietikt, tad dari tā, kā tev saku: Ej rudzus pļaut, bet pirmo izpļauto kopiņu tūlīt nesieni! Izpļauj sešas un ej tad tik pirmo siet. Kopiņu sasējis, paņem bērza žagaru un per to, kamēr tā odze, kas tur iekšā, paliek par jaunavu. Odzes ādu, kuŗa tur paliks, noglabā sienmalā, zara caurumā; bet aizbāz zara caurumu labi cieti, lai jaunava to neieraudzītu, kas tur iekšā."

Kā odžu ķēniņš māca, tā notiekas. Skaisto jaunavu pats vēl apprec un dzīvo kādu laiku ļoti laimīgi. Te kādu svētdienu sieva plijas virsū, lai parādot, kur odžu āda paglabāta. Viņš parāda. Bet - redzi nu! - sieva tūlīt apķeŗas vīram gar kaklu un tikmēr skūpsta, kamēr nokož pati savu vīru.