Vienreiz vecos laikos kādam bagātniekam dzimis dēls. Dzimstot Laima nosacījusi, ka dēls desmitā gadā miršot. Bet ap to laiku tēvs novedis dēlu uz jūŗas salu, paslēpis tumšā alā un teicis: Te pat Nāve viņu neatradīs!"

Dēls dzīvojis tādu laiku itin mierā. Bet vienreiz uz jūŗas aizgājis kuģis bojā. Visi noslīkuši - tik viens kuģinieks izpeldējis uz to salu, kur dēls piemitis. Šis palicis dēlam biedros. Bet dēls, ap to laiku, kad bijis jāmirst, palicis gaužam slims gulējis uz gultas. Kuģinieks viņu kopis. Te nejauši slimnieks iekārojis ābolu ēst: lai pārgriežot ābolu uz pusi un liekot viņam pie mutes!

Kuģinieks atteicis : "Labprāt pārgrieztu ābolu, bet naža nav!"

Lai kāpjot pasniegdamies pār gultu: aiz gultas uz mūrīša esot nazis. Kuģinieks uzkāpis uz gultas malas un sniedzies slimniekam pāri pēc naža. Bet - nezin, kā samisējies, kā ne - kuģiniekam pasprukusi kāja un kā kritis uz slimnieka, tā nazis iedūries un nonāvējis dēlu.

Ko Laima esot nosacījusi, no tā nevarot izbēgt, ja arī gribētu.

P i e z ī m e. Šis variants visvairāk atgādina "Tūkstoš un vienas nakts" pasaku. Skat. Ievads, 122. l.p. 4. P. Š.