Viens saimnieks, ieraudzījis savu kalpu tādu noskumušu. prasījis: "Nu, ko stāvi tāds nolaidies, kādēļ neroc?"

"Jā, saimniek, ko līdz - rītu man jāmirst."

"Neblādi, strādā labāk!" saimnieks atteicis.

"Neblādu nemaz; rītu es miršu un parīt tava reize: tevi vilks nokodīs."

No rīta vīrs nomirst. Saimnieks, to redzēdams, domā: "Nebūšu muļķis, paņemšu uz ceļa vīrus līdz un braukšu citurīt uz pilsētu: pilsētā vilku nav, redzēs, kas mani tur kodīs."

No rīta saimnieks paņem vīrus ar ieročiem līdz un brauc uz pilsētu. Uz ceļa neviena vilka. Te pusceļā tie panāk baltu sievieti. Tā lūdzas, vai nevarot pavest.

"Kāpēc ne?" saimnieks atteic un nosēdina balto sievieti blakus. Bet tai pašā acumirklī sieviete paliek par vilku, nokož saimnieku un pazūd.

P i e z ī m e. Šis variants jau vairāk līdzinās teikām par iepŗiekš nolemto nāvi. P. Š.