Viens kungs brauca ar sulaini pa ceļu un ieraudzīja, ka viens vīriņš sēja: brīžiem sēja, brīžiem apstājās. Kungs sulainim lika iet prasīt, kālab viņš tā sējot. Vīriņš atbildēja: visādi laiki esot - brīžiem nākot putni - skauģi - labību apēdot - jāzinot, kā sējot un ko sējot.

Sulainis atnāca atpakaļ: "Ai, kungs, tas vīriņš ir pareģis, viņš pats sēj, pats arī zin, kā sējams."

Tad kungs raidīja sulaini otrreiz, lai prasot vīriņam, kādā nāvē viņš, kungs, miršot un kādā atkal vīriņš pats miršot. Aizgāja - pareģis atteica: "Tavu kungu nories vilki un es atkal nositīšos - tā mēs abi mirsim!"

Kungs, to zināt dabūjis, bēdīgs pārbrauca mājā un, no vilkiem sargādamies, uzcēla upes krastā cietu akmeņa pili. Te nu viņš mita pa pili vien un cerēja drošumā esam.

Bet vienu dienu ieraudzīja pa pils logiem upē divi ķēniņa meitas mazgājamies un gauži raudam. Kungs sūtīja sulaini meitām prasīt, kālab viņas gan raudot. Meitas atbildēja: "Kā neraudāt? Mūs vilki nories - tā esot nolemts! Kur lai glābjamies?"

Kungs, tādu atbildi padzirdējis, tūdaļ sūtīja sulaini atpakaļ, lai vedot ķēniņa meitas viņa akmeņa pilī, tad vilki nepadarīšot nekā!

Labi, ieveda pilī, paēdināja, apguldīja abas un aizslēdza durvis.

No rīta sulainis atveŗ kunga istabas durvis, te pa kāju starpu divi vilku mātītes izsprūk pa durvim un projām. Nu skatīsies; kur kungs. Atron kungu saēstu, tikai viena kāja bija atlikusi. Vilku mātes bija palikušas par ķēniņa meitām un tā kungu norējušas.

Un pēc kāda laika atkal pareģis bija braucis mežā un koks viņu nositis, no kājām laižot.