Vec-Piebalgas pagastā, pie Alauksta ezera, dzīvojis kāds bagāts saimnieks: Viņam bijis viens pats dēliņš. Reiz iebraukuši čigāni. Saimniece tos pamielojusi ar pienu un sviestu. Par pateicibu čigāniete gribējusi dēlam pazīlēt, ko arī māte tai atļāvusi. Čigāniete saņēmusi zēna rociņu, paskatījusies tajā un teikusi, ka puisēns augšot liels un būšot laimīgs, bet lai tikai sargājot no vienas nelaimes. Viņš kādreiz meklēšot zeķi, bet būšot abas zeķes uzvilcis vienā kājā. Tai dienā lai zēnu nekur nelaižot, jo citādi viņš vai nu noslīkšot, vai gadīšoties cita nelaime.

Pēc kādiem 8 gadiem puiši gājuši uz ezeru peldēties. Saimnieces dēliņš arī gribējis iet līdz. Viņš meklējis vienu zeķi, bet bijis savilcis zeķes vienā kājā. Mātei ienācis prātā čigānietes pareģojums un viņa nelaidusi zēnu neparko puišiem līdz, lai gan tas gribējis ar visu varu iet peldēties.

Puiši pārnākuši mājās un stāstījuši, ka ezerā viens kliedzis : "Visi ir, tik mana vien nava!"

Puika esot izaudzis liels un vairs neesot līdzīgas nelaimes piedzīvojis.

P i e z ī m e. Arī šis un abi pēdējie varianti stāv starp pasakām un teikām par likteni. P. Š.