Lejas krogā dzīvoja jauns krodznieks, un tas apprecēja skaistu sievu. Bet drīzi pēc kāzām krodznieks nomira, palika jaunā krodzeniece viena pati.

Tad pēc kāda laika skaistai krodzeniecei saradās trīs brūtgāni reizē, kaimiņu saimnieka dēli, bet jaunā atraikne viņiem atteica, ka negribot vairs precēties, lai tikai ejot mājā. Tomēr šie ne un ne - bāžas virsū kā rūktas nāves - viens: "Nāc pie manis!" otrs: "Nāc pie manis!"

"Ko nu darīt ar tādiem činkām?" krodzeniece izdomājās. Beidzot viņai iesitās prātā: "Viņi jāsarīda visi trīs matos, dabūšu mieru."

Labi. Un tā nu otrā dienā atnāk atkal tas viens, pats nestiprākais, nu ņaud veco dziesmu: kas būšot, vai nākšot pie viņa, vai ne?

"Jā, labprāt!" krodzeniece atsaka, "ja tev tik daudz dūšas būs nākamu nakti izgulēties kapsētā, zārkā, par mironi, tad jā. Tādēļ atnāc vakarā pulksten septiņos pie manis, lai tevi apģērbu par mironi."

Labi, šis nu pāriet mājā. Līdz tas aizgājis, atnāk otrs brūtgāns vidējā spēkā. Kas nu būšot, vai nākšot pie viņa, vai ne?

"Jā, labprāt!" krodzeniece atbild, "ja tev tik daudz dūšas būs nākamu nakti kapsētā vienu mironi nosargāt, ka velns viņu nedabū, tad jā. Atnāc vakarā pulksten astoņos, es tevi apģērbšu par enģeli un tad ej pie darba."

Labi, tas atkal pāriet mājā. Kā tas aizgājis, atnāk trešais brūtgāns, pats stiprākais. Kas nu būšot, vai nākšot pie viņa, vai ne?

"Jā, labprāt!" krozeniece atbild, "ja tev tik daudz dūšas būs nākamu nakti kapsētā vienam enģelim mironi atņemt, tad jā. Atnāc vakarā pulksten deviņos, es tevi apģērbšu par velnu un tad ej pie darba."

Labi, atnāk vakars, pulksten septiņos nestiprākais klāt. Šī apģērbj par mironi, aizsūta uz kapsētu, lai nu guļ. Tas guļ, guļ ne cik ilgi - tā ap pulksten astoņiem - gadās šim pie zārka eņģelis. Viņš domā: "Tā tad labi, ja mani eņģelis sargā, tad varu bez bēdām gulēt."

Bet pēc laba brīža - joki nebūs - atnāk melns velns un grasās šo no zārka ārā raut. Kā grasās ārā raut, eņgelis klūp melnajam virsū un šie nu abi cīnās; bet melnais - tas tas stiprākais brūtgāns - sāk uzvarēt balto. Nu zārkā gulētājs pārbīstas: "Labi vairs nav - jāsprūk projām! jo tiklīdz velns viņu būs uzvarēiis, tad, nudien, mani aizraus uz pekli."

Šis aizsprūk. Ieskrien elzdams, pūzdams krogā. Krodziniece saka: "Es pie tevis vairs neiemu - tev nav dūšas ne zārkā pagulēt - tu sprūc mājā."

Pēc laiciņa baltais ar melno arī ieronas krogā, abi kaudamies; bet krodzeniece atsaka: "Es pie jums vairs neiemu - ne tu esi mironi nosargājis, ne tu atkal mironi viņam atņēmis."

Kamēr krodzeniece tā tur runā - šie apskatīsies labi viens otru: pazīstas. Un nu tā sakaunējās viens no otra, ka ne vārda vairāk. Visi trīs, katrs pa savu ceļu, uz mājām un nerādīja krodzeniecei vairs ne acis:

P i e z ī m e. Tādas pašas pasakas ir vēl iespiestas P. Birkerta L. t. anekdotēs, I sējumā, 102-105. l. p. 220 n uzrakstījusi A. Vējiņa Ērgļos, 221. n J. Lūsis Sātiņu pag. 222. n. J Drullis Virgu pag. 223. n. E. Kārkliņa Liepnas pag. Vēl vienā variantā (n. 396, 202. l. p.) pati sieviete pārģērbjas par eņģeli, bet divi precinieki par miroņiem un viens par velnu. Uzrakstījis A.Cimze Kosas pag. P. Š.