Reiz trīs puiši bija ieskatījuši vienu meitu un visi trīs solījās tās precēt. Nabadzīte, nezinādama, ko darīt, domāja, kā varētu no tiem atgainīties lai. Te kādā sestdienas vakarā atnāca tas pirmais brūtgāns šās uzrunāt. Viņa teica: "Ja tu vari tur bērkambarī kādā tukšā zārkā vienu nakti izgulēt(ies), tad gribu pie tevis iet."

Puisis apņēmās un meita to apģērba ar baltām drēbēm. Viņš aizgāja. Te nāca otrs brūtgāns. Meita atkal teica : "Es iešu pie tevis, bet tev jāapvaktē šonakti tā zārka, kas tur bērkambarī."

Puisis apņēmās. Meita to izģērba par enģeli ar spārniem un tas arī aizgāja. Nu nāca trešais. Šī sacīja: "Mans mīļais! esmu gatava gājēja; bet kad tu mans vīrs gribi būt, tad tev ar(ī) jāparāda vīra kurāža. - Tapēc ej un nozodz man to tukšo zārku, kas tur bērkambarī; uz viņas vāka degs svece."

Puisis sacīja: "Jā!" un meita to izģērba mel(n)u kā vel(n)u un tas aizgāja.

Tur nogājis, ierauga: spārnains enģelis apvaktē (apsargā) zārku. Šim jau tā kā širmuļi vien iziet caur (pa) kauliem. Eņģelim nav daudz labāki, tas trīc, tikko knapi var turēties. Vel(n)s saņem dūšu, nebēdā neko un grib grābt zārku. Zārkā gulētājs jau visu to pa šķirbu bija noskatījies; tas tā esot drebējis, ka visa zārka kratījusies. Un tiklīdz ko nu vel(n)s grib ņemt, to šis sper zārkas vāku vaļā un zārkā stāvu ar visiem saviem palagiem un autiem. Eņģelis pa tām durvim, vel(n)s nopakaļus, šis visnopakaļas, un nu laiduši, laiduši visi trīs pa priedēm, ko māk.

No tā laika neviens vairs no šiem trim nav drīkstējis meitās iet, un ja viņi vēl dzīvi, tad tie, laikam, gan bez sievam būs nodzīvojuši.