Reiz dzīvājusi viena atraikne, krodziniece, tā bijusi ļoti skaista un bagāta. Atraiknei bijuši pasaulīgi daudz precinieku. Atraikne no tiem nevarējusi nekā atkratīties, bet trīs precinre:ki bijuši traki uzbāzīgi. Viens bijis muižkungs, otrs tiesnesis un trešais pagasta vecākais. Kad un atraikne nevarējusi nekā no uzbāzīgiem preciniekiem vaļā tikt, tad viņa izdomājusi viltību. Kad atnācis muižkungs un plijies virsū, tad atraikne tam solījusies, ja viņš ļaujoties sevi saģērbt par mironu, ielikt zārkā un pārgulēt pa nakti kapu kambarī. Neko darīt, muižkungam atraikne dikti patikusi, un tas bijis ar mieru. Nu atraikne muižkungu saģērbusi par mironu, aizvedusi uz kapu kambari un ieguldījusi zārkā.

Tai pašā dienā atnācis otrs precinieks, tiesnesis, un arī plijies atraiknei virsū. Jā, labi, atraikne solījusies arī tam, ja viņš ļaujas pārģērbties par eņģeli un iet vaktēt mironu uz kapu kambari. Tiesnesis bijis priecīgs, ka nu reiz atraikne būs rokā, un bijis arī ar mieru. Atraikne saģērbusi tiesnesi baltās drēbēs, pietaisījusi tam spārnus un eņģelis aizgājis uz kapu kambari vaktēt krodzinieces nomirušo radnieku - tā krodzeniece viņam teikusi. Tiesnesis iegājis kapu kambarī un nostājies pie zārka. Bet viņam drīz vien metušās bailes, jo mirons tā kā pūtis un kušņājies. Redzēt gan nekā lāga pa tumsu nevarējis, bet tā vien licies, ka mirons kustas un pūš. Eņģelis no bailēm trīsējis un drebējis, bet mironu tomēr vaktējis.

Atnācis trešais precinieks, pagasta vecākais, un atkal plijies atraiknei virsū, lai nākot pie šā. Jā, atraikne bijusi ar mieru, iet, ja tik precinieks izpildot vienu norunu.

"Nu, kādu tad?" prasījis precinieks.

"Re," stāstījusi atraikne, "Kapu kambarī pašlaik guļ zārkā viens mirons un to sargā eņģeļis. Tu esi tāds stiprs un dūšīgs. Es tevi pārģērbšu par velnu un tu nozodz eņģeļam mironu. Ja tu to izdarīsi, tad es pie tevis iešu."

Pagasta vecis bijis stiprs un dūšīgs. Viņš bijis ar mieru, jo sen jau pēc atraiknes tīkojis. Atraikne saģērbusi precinieku pavisam melnu, nosmērējusi seju ar sodrējiem, pietaisījusi pie galvas ragus un pakaļā gaŗu asti. Tad nu viņa iedevusi tam degošu lāpu un aizvedusi uz kapu kambari. Velns iegājis kapu kambarī.

Pie zārka sēdējis eņģelis un vaktējis mironu. Kad nu viņš pamanījis, ka kambarī ienāk velns ar degošu ugunskalu rokā, tad no bailēm sācis traki trīsēt. Arī mirons sāka stiprāki pūst un kušņāties. Velns brīdi apstājies pie durvim un skatījies uz mironu un eņģeli. Laikam tam ar nebijis labi ap dūšu. Bet tad nu viņš nācis tuvāk, ugunsgalu papriekšu bīdīdams.

Mazu gabaliņu no zārka velns apstājies un nedrīkstējis tāļāk iet. Eņģelis viss no bailēm virinājies un raustījies. Bet tad uzreiz velns kampis mironu pie kājām. Eņģelis uzlēcis stāvu un mirons licies no zārka ārā, pa durvim laukā un prom.

"Es tev rādīšu," kliedzis enģelis un gāzies velnam virsū.

"Kā tu drīksti izbaidīt mironu no zārka?"

Abi sākuši neganti plēsties. Kad bijuši izplēsušies un nokusuši, tad sākuši viens uz otru skatīties un brīnēties. Beidzot abi sadraudzējušies un nosprieduši kopā iet uz krogu un nomazgāt bailes.

Velns ar eņģeli gājuši uz krogu. Viņi nu papriekšu novilkuši savas drēbes, upē nomazgājušies un gājuši krogā iekšā par cilvēkiem. Nu tie iegājuši krogā un apsēdušies pie galda. Krodziniece nākusi pretim un bijusi tāda pat laipna, kā arvienu.

Abi precinieki prasījuši alu un šņabi. Bet nejauši viens precinieks pametis acis otrā kroga kaktā un sarāvies: tur jau sēdējis mirons.

Viņš piegrūdis otram preciniekam: "Tas, tur, ir gluži tāds pat, kā tas mirons, kas zārkā gulēja."

Otrs precinieks ar paskatījies un sacījis : "Nu, matā, es tev saku matā!"

"Tas nav labi," teicis pirmais. "Mūs laikam vazā pie deguna."

Nu arī otrs precinieks sapratis, kas par lietu, un abi aizgājuši spļaudamies. No tās reizes uzbāzīgie precinieki nerādījuši krodziniecei ne acu.