Vienam ķēniņam nav neviens dēls bijis, jebšu viņš jau ilgi ar ķēniņieni Dievu lūdzis, lai dēlu dāvinātu.

Te vienu nakti ķēniņš ar ķēniņieni sapņojuši, ka nu Dievs dēlu došot; bet tas būšot liels zaglis. Pēc kāda laika dēls piedzimis; bet kad viņš dzimis, viens saucis pie loga: "Kas tagad dzimst, dienās būs liels zaglis!"

Par to vecāki gan noskumuši; bet atkal pārdomājuši: dēls jāmāca uz labu, varbūt tad no netikumiem izsargāšot.

Kad dēls bijis pieaudzis, viņš vienreiz gājis medīt; bet mežā aizklīdis no citiem un apgulies. Vēlāk uzmodies - redzējis: viņa zirgs norāvies un aizskrējis projām. Nu gribējis kājām no meža laukā tikt; bet jo gājis, jo vēl vairāk apmulsis. Meties jau patumšs, te saticis vecīgu vīru: tas vaicājis: kas viņš tāds esot?

"Esmu zaglis!" ķēniņa dēls jokodamies atteicis.

"Es arī esmu zaglis!" vīrs sacījis, "nāc man līdz - iesim pie saimniekiem zagt: te mežmalā ir vairāk māju. "

"Ko, niekus, pie saimniekiem - iesim labāk uz otra ķēniņa pili - tur vairāk iemantosim."

"Ai, dēls, tas neiet! Tur mēs iekšā netiksim: ap pili ir augsts mūris un ķēniņam turklāt vēl četri nikni asins suņi."

"Kas par to? Gan tu redzēsi, ka mēs galā tiksim - iesim tikai!"

"Manis pēc iesim arī, bet vēl par gaišu; kamēr nakts pienāk - nogulēsimies."

Labi, apgulušies. Vecais drīzi jo drīzi šņācis, bet ķēniņa dēlam miegs nenācis - sācis turpat pa meža stūri staigāt. Staigājis, staigājis - ieraudzījis lielu bedri, kā pagrabu, un kāpis tur iekšā. Izskatījies: bijuši kādi nekādi ieroči. Beidzot paņēmis vienu vecu zobini par piemiņu un kāpis ārā. Bet ārā lecot, zobins atdūries pret lielu akmeni un - tavus brīnumus! - akmens uz reizi pāršķēlies pa vidu pušu.

Viņš domājis: "Nu man ir gan brangs ierocis!" un modinājis veco - nakts arī turpat jau bijusi.

Vecais uzcēlies, ievedis ķēniņa dēlu savā būdā un uzstājis savai vecenei, lai dodot ieēst, ka var iet pie darba. Ēduši, ēduši ķēniņa dēls nogriezis četrus maizes rieciņus, iespiedis katrā stipru jipti, paņēmis rieciņus padusē, aizgājuši uz pili un pārsviedis tos pār mūri asins suņiem. Suņi tūliņ norijuši un bijuši uz vietas pagalam. Tad izgriezis ar savu atrasto zobinu mūrim caurumu, iekāpuši sētā abi divi un kāpuši pagrabā, kur ķēniņam dārgi ēdieni un dzērieni glabājušies. Paēduši, padzēruši - piebāzuši ir kabatas ar labumiem un gājuši atpakaļ. Bet tas vēl nekas. Kēniņa dēls sasējis nozāļotos suņus ar astēm kopā un uzkāris pārkrustis pār trepju lēnēm, lai redz.

Rītā ķēniņš skatās, skatās - labi mana, ka izvedīgi zagļi teitan bijuši. Bet viņš domā: "Kas vienu nakti nācis, nāks otrā atkal! Pagaidiet, kundziņi, noķeršu jūs gan."

Un nu viņš licis iekšpus mūŗa visapkārt platu grāvi izrakt un to ar piķi pieliet.

Atnāk pusnakts - jā, .pareizi - zagļi klāt atkal. Bet ķēniņa dēls saka: "Vecais, lien nu tu pirmais - vakar es līdu.

Tā vecais mudīgi, mudīgi pa mūŗa caurumu sētā iekšā; bet nedabūja ne pieci ieteikties - nogrima piķī līdz kaklam.

Ķēniņa dēls redz: izpestīt šo vairs nevar, noņem ar aso zobinu vecajam galvu, pārnes būdā un aprok. Vecene brēc un kliedz pēc vīra, bet šis atsaka: "Nebrēc, māte, tā jau zagļa alga; un vai tu domā, ka es tevi ar bērniem nevaru apgādāt? Paliec mierā - neatstāšu vis tevi!" .

Un no rīta viņš liek vecenei lielu katlu ar putru vārīt.

Pa to starpu ķēniņš atradis bezgalvi piķī, liek mironi ratos likt un pa malu malām apkārt vest, lai redzētu, kas pēc viņa brēks, tam viņš būs piederējis un tad jau zagļi tikai rokā ir. Labi, izvedas šurp, turp mironi - beidzot brauks tai būdai gaŗām. Bērni dabon tēva svārkus paredzēt un sāk kliegt. Bet ķēniņa dēls bērniem uzlej pāri pavārnīcas kārstas putras uz basām kājām un kā nu miroņa vedēji sanāk iekšā tais domās: te būs tā vieta! atron: nav vis! Tie nebļauj pēc miroņa, tie bļauj noplucinātu kāju labad.

Un tā nu ķēniņam neizdevās manīgā zagļa mitekli atrast. Bet nu viņš izgudro citu ko. Liks vienu buku, ar zeltu un sudrabu apģērbtu, pāri verstes ārpus pilsēta piesiet un trim virsniekiem dienu un nakti paslēpus sargāt: kas tad nu nākšot dārgo buku ņemt, tas būšot manīgais zaglis, noslīkušā zagļa biedrs.

Bet ķēniņa dēls nu licis trim skrodeŗiem trīs mācītāja mēteļus uzšūt, apģērbis tos vienu uz otru, iejūdzis zirgus, braukājis par kādiem nekādiem ceļiem apkārt, kamēr zirgī tīri stīvi palikuši, un tad piebraucis pie tiem virsniekiem, kas buku sargājuši: lai atvēlot viņam sasildīties un piekautos zirgus atpūtināt, paēdināt! Virsnieki bija sakūruši uguni - bijis lietains laiks - pavēss. Virsnieki atteikuši: "Labprāt, cienīgs mācītāja kungs!" un piedāvājuši vēl cienīgam mācītājam savas vakariņas. Ēduši, ēduši - beidzot uzdzēruši lai. Bet dzeŗot šis klusām pielējis miega zāles vīnam un pats no tā trauka nedzēris. Virsnieki sadzērušies miega zāles un aizmiguši cietā miegā. Nu ķēniņa dēls gulētājiem apvilcis katram vienu mācītāja mēteli, paņēmis dimanta buku un aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu.

Rītā viens virsnieks atmodīsies pirmais - redz: viens mācītājs guļ viņam blakus un tā tūliņ: "Labrīt! cienīgs mācītāja kungs!" Otrs apskatās - ā! mācītājs jau piecēlies - sveicina, tas atbild tāpat: "Labrīt! labrīt! cienīgs mācītāja kungs." Trešais skatīsies: tas nevarot būt - divi mācītāji? Pats arī vēl mācītājs - un kādi joki notikuši, diezin, vai sargājamais buks vēl esot?

Iet raudzīt - kas nu dos? - ne saites vairs nav. Neko darīt - kas zagts, tas nozagts.

Bet nu ķēniņš vēl citādāki sagudrojis manīgo zagli ķert. Viņam bijuši divi dēlēni. Tos apģērbis par nabagiem un sūtījis pa malu malām apkārt, lai skatās, vai kur buka gaļu nevāra! Dēlēni iet, iet - ieiet arī šai būdā un redz, ka vecene patlaban vāra kautko. Šie tūliņ: "Vai, māmiņa, dodiet mums, nabadziņiem, arī pastrēbties!"

Vecene atbild: "Še strebiet strebiet, šķīstumu, savirusi ir; bet buka gaļa vēl ir cieta, tai vēl jāvārās. Maita, bija tāds vecs buks - nemaz savārīt lēti!" Dēlēni iestrebj, iestrebj pa lāsei un tā tūliņ manās prom; bet blēži. aiziedami, uzrakstījuši uz palodes: "Te vārīja buku!" un steigšus pie ķēniņa prom: lai nu nākot ar cilvēkiem - buka zaglis rokā!"

Bet ķēniņa dēls, dibinā gulēdams, bija padzirdējis, ka vecene ar nabagiem runājusi, ēdinājusi tos. Viņš domā: "Kas, velns, tie par nabagiem bijuši?" un iziet laukā. Kā iziet laukā - redz: palode saka: "Te vāra buku!"

"Ā!" viņš sapratis tūliņ un tā pa novakarēm uz pilsētu prom un nu saraksta, kur tikai slepus pietikdams, itin visur: "Te ēd buku, te vāra buku!"

Rītā ķēniņš ar ļaudim nāks zagli tvarstīt - atron: visur ēd bukus - kuŗu nu ķersi?

Bet nu viņš sagudrojis lielas dzīres rīkot un visuvisādus cilvēkus saaicināt. Dzīŗās tad būšot grīdu ar zelta naudu nobārstīt un kuŗš tad būšot zaglis, tas nenocietīšoties naudu neņēmis, liekšoties pakaļ. Labi, sanākuši pasauls ļaužu; bet ķēniņa dēls bija aptraipījis savu zābaku pazoles ar piķi un nu tikai tīšām minis uz naudu, lai salīp, vai pat visa. Pastarpām atkal šāvis bieži vien nama galā pielipušos zelta gabalus atlipināt un kabatā, vai arī citur kur savākt. Nebijusi vēl ne godīgi pusnakts - ķēniņš skatās: nauda gandrīz jau visa aplasīta un tomēr neviens pats nav liecies - kur viņa palikusi?"

Neko darīt - sūtījis visus dzīreniekus gulēt, turpat uz grīdas, kā jau dzīŗās, kur tad visiem rūmes sados, jāsaka. Gulējuši, gulējuši, bet ķēniņš, kad visi krākuši, iededzinājis uguni un apskatīsies savus viesus tuvāki, vai nav kādam nagi paskrējuši.

Jā, kā iet pirmo rindu cauri - atron šim pazoles ar piķi un vēl vienu naudas gabalu lai, tas aizmirsies vīram nama galā, palicis pie zābaka. Ko nu? Tā lēni, jo lēni atgriež šim piķa zoli nost un vairāk nekā. Rītu, kad visi piecelšoties, tad jau nu bezzoles zābakniekam plāni būs.

Bet kur tu Dieviņ! ķēniņa dēls ne bija aizmidzis - nekā, tikai izlikās par aizmigušu. Un kā nu ķēniņš aizgājis, šis augšā un griež visiem pazoles nost. Sakŗāvis īstu čupu tur. Rītā ķēniņš apskatās - vai traks! - nedrīkst ne muti vairs atplēst, gandrīz jādoma: viņš pats visiem apavas saskaudis.

Bet nu viņš teicis savai pirincesei: "Nākamu nakti tu atstāj savas guļamās istabas durvis paviru. Tava istaba mirdz zeltā, sudrabā un kas zaglis būs, tas tieksies tavu zeltu, sudrabu gūt. Bet padurē ir pagrabs un to atstāsim vaļā, lai tavā istabā nākdams pa kaklu, pa galvu iekrīt dziļā pagrabā, un tad viņu noķersim."

Labi, nākamā naktī dzīrenieki guļ, ka šņāc vien. Bet ķēniņa dēls nevar nogult: viņš redz, ka ķēniņa meitas istaba vaļā, tik daudz zelts, sudrabs tur mirdz. Nagi vien niez, jāiet pamedīt. Un kā nu speŗ pirmo soli istabā, noiet dibinā, ka novārās vien. Gan rauga ārā tikt - kur tu tiksi? - pagrabs dziļš. Bet ko šis dara? Sāks tikai nelabi kliegt: "Glābjiet, glābjiet, ļautiņi, ķēniņa meitas istaba deg!"

Dzīrenieki, no bļāviena pamodušies, drāž arī pusmiegā glābt, kas vēl glābjams; bet kuŗš nāk, tas pagrabā - kuŗš nāk, tas pagrabā.

Rītā atnāk ķēniņš zagli skatīties - atron: pilns pagrabs ar zagļiem. Še nu tev!

Bet tad nu ķēniņš teicis gan: "Tik gudrs zaglis tiešām ķēniņa godu pelnījis, lai viņš nāk šurp, tas būs mans znots!"

Nu ķēniņa dēls devies pazīstams, izteikdams visu, un tad apņēmis ķēniņa meitu par sievu.