Vienam tēvam bija trīs dēli. un vecākajam dēlam jau bija septiņpadsmit gadu. Māte saka: "Vajaga dēlus mācīt par amatniekiem."

Tēvs noveda vecāko dēlu uz mežu, parādīja tam lielu celmu un vaicāja: "Kam tas celms der?"

Dēls atbild: Viņš derētu kalējam, kur laktu uzlikt."

Nu to celmu izrok ārā .un pārved uz māju. Otrā dienā tēvs aizved vidējo dēlu mežā meklēt sev amatu. Viņi staigāja pa mežu pus dienu un tēvs prasa dēlam: "Vai izmeklēji sev kādu amatu."

"Nē," atbild dēls.

"Nu, ko tad tu gribi mācīties?"

"Par skolotāju."

Trešā dienā tēvs ved jaunāko dēlu uz mežu meklēt amatu. Meklēja, meklēja dēls kādu laiku un tad stāstīja tēvam, ka palikšot labāk par zagli. Tēvs nu aizved arī jaunāko dēlu uz māju.

Tad māte tūliņ sāk taisīt dēliem kules ar maizi un iedod vēl katram trīs rubļi naudas, un tā dēli aiziet.

Jaunākais dēls iet uz pilsētu, kas atradās turpat tuvumā. Iedams viņš satiek savu krusttēvu, kas tam vaicā: "Kur tu iesi?"

"Uz pilsētu par zagli mācīties."

Krusttēvs iedod viņam rubli naudas un piesaka: "Kad izmācies, tad tik pie manis nenāc zagt!"

Pilsētā nonācis, viņš staigā apkārt pa ielām, kamēr uziet tādus ļaudis, kas runā par zagšanu. Viņš pieiet tiem klāt un saka: "Izmāciet mani ar par zagli!"

Zagļi sabīstas un prasa: "Kas tu tāds esi?"

Dēls atbild: "Esmu atnācis pilsētā un gribu mācīties par zagli."

Zagļu vadonis saka: "Kādēļ ne? Vai būsi man par dēlu, kad būsi izmācījies?"

Dēls apsolās un zagļi pajem viņu sev līdz. Rītā zagļi izklīst katrs uz savu pusi. Arī dēls aiziet un skatās, ko varēs izdarīt. Viņš redz, ka pie ķēniņa bankas kāds vecis vicina sarkanu mutslauci. Tūliņ atveŗas bankas durvis, vecis ieiet iekšā un pēc maza brīža iznāk laukā. nezdams mutslaucī naudu. Naudu viņš iebāž kabatā un iet projām. Dēls iet viņam klusu nopakaļas, pielien klāt, izvelk tam sarkano mutslauci ar visu naudu un bēg projām. Mājā pārnācis viņš atdod naudu zagļu vadonim.

Kad tā nauda bija iztērēta, vadonis sūta atkal dēlu uz zagšanu. Dēls prasa, lai vadonis nākot viņam līdz un lai dodot arī zirgu, ar ko naudu pārvest. Abi aizbrauc uz ķēniņa banku, dēls pavicina sarkano mutslauci un tūliņ arī atveŗas bankas durvis. Nu abi ieiet bankā, izveļ vienu mucu naudas, ieliek to ratos un brauc uz māju.

Drīz pēc tam ķēniņš liek pārskaitīt savu naudu un atrod, ka ir liels trūkums. Tad ķēniņš iet pie kāda gudrinieka pēc padoma, kā zagli varētu noķert. Gudrinieks saka, ka bankā vajagot izrakt bedri, pieliet to pilnu ar darvu un uzbērt smiltis virsū, lai zagļi to nemanītu. Ķēniņš nu arī liek visu tā izdarīt.

Pēc kāda laika zagļu vadonis brauc atkal ar savu piejemto dēlu pēc naudas. Ar sarkano mutslauci attaisa bankas durvis, vadonis ieiet iekšā un tūliņ iekrīt darvas bedrē. Dēls gan skrien viņam palīgā. bet nevar izvilkt ārā. Tad viņš apmet tam grožus ap kaklu un liek zirgam vilkt. Zirgs kā velk, tā norauj vadonim galvu. Dēls ieliek galvu ratos un brauc uz māju.

Ķēniņš iet rītā uz banku skatīties un redz, ka darvas bedrē gan zaglis ir noslīcis, bet viņam ir norauta galva. Ķēniņš liek līķi izvilkt un nomazgāt. Aprunājas ar saviem padomdevējiem un nospriež, ka līķis jāvadā pa pilsētu. Kas nu, to redzot, raudās, tas būs zagļa tuvinieks un tas ir tūliņ jājem cieti.

Kad līķi sāka vest pa ielām, tad dēls sacīja vadoņa sievai: "Saplēs tu uz ielas vienu podu ar pienu. Kad ļaudis tev prasīs, kādēļ tu raudi, tad tu saki, ka tā saplīsušā poda dēļ."

Tā arī notiek un ķēniņa ļaudis atstāj zagļa sievu mierā. Tagad nospriež vest zagla līķi uz lauku un sargāt. Kas gribēs to līķi zagt, tas būs zagļa tuvinieks. Par sargiem ķēniņš nosūta vairāk zaldātu.

Dēls dabūn visu to zināt, nopērk vienu mucu vīna un brauc gar to vietu, kur zaldāti sargā. Tur viņš iztaisa tā, ka viņam noskrien viens rats no ass un vīna mucai izkrīt tapa. Viņš nu lūdz zaldātus, lai viņam palīdz uzmaukt to ratu, par ko viņš tiem piedāvā savu vīnu. Zaldāti arī palīdz, tad sāk dzert, kamēr piedzeŗas un aizmieg. Dēls pajem līķi, aizved uz mežu un aprok. No rīta zaldāti pamostas - redz, kas noticis, un iet pie ķēniņa žēloties.

Ķēniņš aprunājas ar saviem padomdevējiem un tie nu nospriež apzeltīt vienu aunu un palaist to pilsētā vaļā. Nebēdīgākais zaglis visādā ziņā gribēšot to aunu nozagt, un to nu vajagot labi novērot. Ķēniņa sargi arī pamana, ka viens jauns cilvēks iedzen aunu kādā sētā. Viņi piesteidzās klāt, uzvelk ar krītu uz vārtiem krustu un paziņo par to ķēniņam. Dēls to tūliņ ievēro un uzvelk tādus pašus krustus uz visiem vārtiem. Tā nu atkal nevar zināt, kur vainīgais meklējams.

Ķēniņš nu atkal sasauc savus padomdevējus un tagad nospriež sarīkot lielas dzīres, uz kuŗām jānāk visiem pilsētas iedzīvotājiem. Ķēniņš lika vienā istabā apliet grīdu ar vaskiem un uz grīdas izbārstīt sidraba naudu. Kas nu ies tai istabā naudu zagt, tam pielips vaski pie zābākiem un pie vaskiem arī nauda. Viss tā arī tiek izdarīts. Ļaudis ēd, dzeŗ, un līksmojas visu dienu, bet naudas kambarī neviens vēl neiet. Viesiem arī jāguļ pa nakti turpat ķēniņa pilī. Zagļi pa nakti izzog naudu un pamana arī viltību ar vaskiem. Viņi aptraipa ar vaskiem visiem viesiem zābakus un piespiež tiem arī pa gabalam naudas. Kad nu rītā meklē vainīgos, tad izrādās, ka nevien visiem viesiem, bet arī pašam ķēniņam ir pielipusi nauda pie zābaku zolēm. To redzot, ķēniņš arī vairs šos zagļus tālāku nemeklēja.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir īsumā atstāstīta rakstu valodā, atmetot liekos sīkumus. P. Š.