Vienam ķēniņam bijusi ābele, kuŗa katru gadu vienu zelta ābolu nesa. Bet ķēniņš nekad nedabūjis šo ābolu, arvien nozagts. Beidzot ķēniņš apsolījis tam savu meitu par sievu atdot, kas zelta ābolu nosargāšot. Labi.

Netāli no ķēniņa pils dzīvojis tēvs ar trim dēliem: divi dēli bijuši gudri, trešais muļķis. Tūliņ pirmo gadu šā tēva vecākais dēls sataisījies zelta ābolu nosargāt, bet nenosargājis. Otru gadu solījies otrs dēls nosargāt, bet nenosargājis. Trešo gadu muļķītis taisījies uz savu laimi, lai gan gudrie brāļi viņu par tādu iedomu izsmējuši. Bet mulķītis nemaz neklausījies, ko šie tur vārās, gājis tikai prom ar labu nūju rokā un uzrāpies pašā ābeles galotnē.

Naktī itin liegi klusu, ka ne dzirdēt, ne redzēt, atlaidies liels putns un tūliņ paslēpies ābeles zaros, ilgi vērodams, vai tikai kāds apakšā nežūr. Kā galotnē arī var žūrēt, to šis nevīlies. Un kas ir - tā tikai pa brītiņam, kad nu neviena neredz, sāks zelta ābolu knābāt. Bet muļķītis spēris ar nūju tā putnam pa ķipi, ka nostaipījies vien un bijis pagalam.

Rītā ķēniņš bijis ļoti priecīgs un tūdaļ atdevis muļķītim savu meitu par sievu. Bet nosisto putnu licis pavaram izcept azaidam. Labi, pavārs izcepis putna cepeti un ienesīs ēdamā istabā.

Te pašu laiku ķēniņa vecākais dēls pārnācis no lauka dikti izsalcis un, ieraudzījis gatavu cepeti, tūliņ putnam atgriezis abus spārnus un noēdis gardu muti. Bet tur apakš labā putna spārna bijis raksts : "Kas šo spārnu ēdīs, tas kļūs par slavenu ķēniņu savā laikā; un apakš kreisā spārna bijis atkal cits raksts: "Kas šo spārnu ēdīs, tas savā laikā kļūs par slavenu zagli."

Vecākais dēls, spārnus ēzdams, nemaz rakstus neapskatījies; bet pats ķēniņš viņus jau tad bija pamanījis, kad putns nebija ne cepts, un - ko domāt - līdz nu ķēniņš ienācis ēdamā istabā un apmanījis, ka vecākais dēls, kas no pirmās sievas dzimis, labo spārnu apēdis, tā palicis dusmīgs, jo viņš gribējis to pataupīt jaunākajam dēlam, kas no otras sievas dzimis, un tam dienās atdot valdību.

Un dusmās ķēniņš neko vairāk: aizdzinis vecāko dēlu pavisam projām, lai nemaz nedabūtu vairs jaunākajam pa kājām kulties.

Nabadziņš - ko darīsi - gājis arī pasaulē. Bet jau ceļā tam prāts sācis nesties zagt, ka nekur šauties. Viņš kreiso spārnu bija apēdis papriekšu.

Beidzot aizkūlies vienā pilsētā un tūdaļ piebiedrojies zagļu bandai. Bet drīzā laikā citi zagļi palikuši kā ēnas. Viņš mācējis par visiem izmanīgāki zagt un tādēļ to iecēluši par zagļu virsnieku. Bet kamēr ķēniņa dēls kļuvis par zagļu bandas virsnieku, no tā laika zaguši, zaguši, ka bailes. Nevienas malas nebijušas vairs drošas un paša ķēniņa naudas kambaris izlaupīts vairāk reizu itin smalki; gan ķēniņš, virsnieka tēvs, licis naudas kambarī cilpas, gan sargājis - nelīdzējis..

Ko nu? Beidzot vecais sadomājis citādi zagļus gūstīt. Izlējis sudraba āzi, licis pa zagļu pilsētu apkārt vadāt, lai šos, nevaldāmos, labi iekārdinātu un tad naktī atstājis āzi pagalmā, nolikdams slepenā vietā labi pulka sargu.

Un patiesi - nākamā naktī zagļu virsnieks āvis kājas sudraba āzi spert. Bet ko viņš darījis? Negājis vis tik akli kā ķēniņš, varbūt cerējis, bet papriekšu izsūtījis divus zagļus ar slotām rokā un licis - ziemas laikā, kā toreiz bijis - plikiem pils jumtā uzrāpties un pērties sniegā, ko tikai jaudā.

Labi, šie uzkāpuši jumtā un vicojuši vaļā. Sargi, tādus neredzētus ērmus pamanījuši, aizmirsuši sudraba āžus, visus, un lobuši skatīties, kas tur īsti notiks ar tādiem. kam nesalst.

Bet kas nu noticis? Vairāk nekā: kamēr šie atliektiem kak liem skatās, brīnās, tamēr zagļu virsniekam āzis nagos un prom. Rītā ķēniņš zagtā āža dēļ tīri nezin, kur ieskrējis, un tūliņ uz karstām pēdām sūtījis svešā zemē tādam vīram pakaļ, ko sendienām izdaudzinājuši par lielu odēju. Pārved odēju: vai nevarot to un to zagļu bandu saost? Labi, odējam maza lieta, sāk ošņāt un uzož, ka nebija ne apskatījies, ar visu virsnieku.

Bet odējs nakts laikā zagļus nedrīkstējis aiztikt, tādēļ uzrakstījis zagļu istabas durvim: Zaglis! un domājis: "Rītu pie dienas, jūs dabūšu!" Bet kur tu Dieviņ, gan virsnieks tūliņ apmanījis, ko šis tur rakstījis, un tā paķēris krītu un savilcis visiem pilsētas namiem: Zaglis, zaglis!

Rītā atnācis ķēniņš ar odēju - skatās: te zaglis, tur zaglis - visur zaglis. Apžēlojies! kuru nu ķersi - jāmet atkal prāts pie malas.

Bet nu ķēniņš iztaisījis vienu pils istabu ar tīru sudrabu un darinājis lielas lielas dzīŗas, saaicinādams visus savus pavalstniekus. Bet sudraba istabā nolicis slepenus sargus, lai vērotu, kuŗš pielieksies sudrabu uzlasīt, tas būšot meklētājs āža zaglis un tāds tūliņ apcietināms.

Labi, atnākusi dzīŗu diena. Zagļu virsnieks gandrīz pirmais jau klāt un tikai staigā pa sudraba istabu šurpu, turpu, bet neliecas ne lūdzams pie zemes sudrabu ņemt; tomēr sargi labi redz: sudrabs zūd un zūd, bet, kas ņem, to nevar ieraudzīt, lai acis izrauj. Drīzi sudrabs itin viss nozudis un ķēniņš tīri ārprātā, bet lec gaisā - arī nekā darīt.

Zagļu virsnieks turpretim smējies vien par tādiem sargiem, kas ne to nevar sajēgt, ka viņam pēdu apakšas ar sviķi nosviķotas, kur sudrabs, ik pēdu minis, ik pielipis saujām, jāsaka.

Beidzot dzīŗu vakarā ķēniņš vēl sadomājis citādi zagli ķert. Apģērbis savu meitu visdārgākās rotās un pavēlējis tā apgulties. noteikdams, ja naktī zaglis nākot rotas zagt, lai tad ievelkot zaglim pierē ar ogli zīmi.

Labi, pienāk nakts, visi dzīrnieki apguļas, bet zagļu virsnieks aun kājas un tiecas pēc rotām. Ķēniņa meita ļaujas arī apzagties; bet kamēr šis zog, ievilkusi melnu zīmi pierē. "Nu taču rītu viņu noķers!" tā būtu bijis jādomā, bet nekā atkal. Jau zagļu virsnieks apmanījis, kas šim pierē gadījies, un tā tūliņ ogle rokā un iezīmē visus gulētājus ar tādu pašu zīmi.

Rītā ķēniņš skatīsies: piejokots atkal.

Bet nu viņš pārdomā: "Kas tik gudrs zaglis var būt, tam tiešām arī vajadzētu gudram ķēniņam būt. Tādēļ, kamēr visi te vēl kopā, izsludināšu: tikai to pieņemšu par savas valsts mantinieku, kas izgājušā naktī nomodā palicis."

Labi, izsludinājis tā. Te - kas ir - pienācis klāt viņa paša vecākais dēls, sacīdams: "Es esmu padzīts un nicināts, bet tomēr viens vienīgs visā valstī paliku nomodā, kamēr jūs te sanākuši tikai dzīŗot un labi izgulēties."

To dzirdēdams, ķēniņš apkampis dēlu un atdevis valdību, jo viņš teicis: "Kas ir izmanīgs vienā lietā, tas arī izmanīgs otrā lietā un tādam izmanīgam vajaga katram ķēniņam būt."