Vienam meža sargam bija dēls. Tas ikdienas gājis birzi sargāt. Reiz viņš birzē apgulies dienasvidū un viņam atskanējusi viena balss, lai ceļās augšam un lai iet uz Berlīnes pilsētu, tur celšot viņu par ķēniņu! Un tā viņš pacēlies, apskatījies: neviens cilvēks nerādījies. Apskatījies vēl un tad gājis uz mājām. Pārgājis, bet tai reizē tēvam neko nav teicis.

No rīta atkal nogājis uz birzi, izstaigājies un apgulies tai pašā vietā atkal dienasvidū. Te atkal tā balss atskanējusi: lai ceļas augšam, lai iet uz Berlīnes pilsētu, tur celšot viņu par ķēniņu! Uzcēlies, apskatījies - tur nekas priekšā nerādījies. Pārgājis mājā, atkal tēvam nekā nesacījis.

Trešu dienu atkal tāpat nogājis uz birzi un apgulies tai pašā vietā dienasvidū. Te atkal atskanēja balss: lai ceļas augšam, lai iet uz Berlīnes pilsētu, tur celšot viņu par ķēniņu. Tā uzcēlies, gājis uz mājām un sacījis tēvam, mātei, ka tūlīt ies projām. Tie vaicāja: kur viņš ies? Viņš teicis: "Tēvs mīļais! man ir jāiet uz Berlīnes pilsētu, tur mani cels par ķēniņu."

Tēvs prasījis: "Kas tev to teicis?"

Tad viņš sacījis: "Tēvs mīļais! trīs dienas man balss no debess ir atskanējusi kad birzē dienasvidu gulēju."

Tēvs teicis : "Kur tu aiziesi, dēls? Palieci šepat!"

Viņš sacījis: "Ne, tēvs un māte, es nevaru palikt!"

Ka(d) nu nepalicis, tad tēvs un māte sagādājuši visas lietas, arī tādu maģu tašiņu un bišķi naudas, ka viņš var iet. Bet māte teikusi: viņai gaužam žēl, ka viņš iet - viņa labāki došot jipti, lai viņš turpat paliek nost. Un dienasta meita, to dzirdējusi, pateikusi dēlam: tai pēdējā vīna glāzē, ko viņš dzers, būs jipte iekšā. Un tā viņš to pēdējo vīna glāzi kā dabūjis, lūdzis mātei, lai dod šķīvi piena. Tad tā māte devusi. Viņš nu ielējis vīnu pienā un iedevis savam mazam šunelim izlakt. Tēvs, māte brīnījušies, ka viņš to zin - tad viņam Dievs būs vēlējis aiziet; jo viņi nav zinājuši (vīlušies), ka dienasta meita to viņam stāstījusi.

Ta(d) tas šunelis to pienu izēdis un tūlīt no tām pēdām nost bijis. Bet pie šuneļa piegājis krauklis, izēdis vienu aci viņam. Ta(d) viņš to kraukli paņēmis, iebāzis sev tašā, atdevis tēvam, mātei labu dienu un gājis. Tēvs, māte tā raudājuši, ka gandrīz gar zemi izslīkuši no žēluma; bet viņš sacījis: "Tēvs, māte, kam jūs tik gauži raudat? Man tik (un tā) jāiet ir!"

Nu viņš dienu un nakti gājis, ka nekur nav dusējis, it nekur, un uzgājis tādu maģu, maģu būdiņu. Lielā, lielā mežā tā būdiņa bijusi. Iegājis - tur bijusi pieķēdēta viena princese. Gaŗa ķēde ir bijusi, kā no istabas lī(dz) kukņ(ai) un no kukņas lī(dz) ak(ai), kā var ūdeni iet dabūt. Un iegājis iekšā - neviena cilvēka nebijis vairāk. Ta(d) viņa lūgusi: "Draugs mīļais! še vakarā pāries divpadsmit vīru un tie ir slepkavi." Viņš teicis: "Lai viņi arī ir! tik man vienreiz jāmirst."

Ta(d) iegājis iekšā, apsēdies pie krāsns, to kraukli iedevis tai princesei, lai novāra un teicis: "Tas ir teteris!" To esot nošāvis, pa mežu staigādams. Un devis, lai izvāra, bet lai nevienu kumosu neēd no tā. Un lūdzis, lai - kad viņi pāriet - lai uzliek uz galda viņiem un lai saka, ka tas teteris, ko viņš nošāvis, pa mežu staigādams.

Tā viņi pārnākuši - ienākuši iekšā tūlīt visi divpadsmit un iesaukušies: "Kas še par svešu smaku ir?"

Viņa teikusi: "Te viens svešs cilvēks apmaldījies un piekusis."

Šie teikuši, ka labi, un ēduši to maltīti un saukuši, lai viņš arī nāk ēst. Gājis. Piesēdies gan, bet nemaz nav ēdis. Ta(d) viņi teikuši: vai ēd, vai neēd - ka viņam nāve tikpat ir. Bet nevienu kumosu nav ēdis, viņi vien visu kraukli saēduši. Jo viņi to kraukli beiguši apēst, tā cits jau sācis slīkt - apreibis. Viņš nu paņēmis savu zobenu, visiem nocirtis kaklu. Ta(d) pārcirtis to ķēdi pušam un atlaidis to princesi vaļām. Nu abi paņēmuši visu naudu tiem un gāj(u)ši projām.

Gāj(u)ši, gāj(u)ši - nogāj(u)ši uz to ķēniņa pili, kur tas princeses tēvs ir. Iegāj(u)ši iekšā - princeses tēvs gaužam izbijies un žēlīgs palicis, ka viņa princese seši gadi bijusi nost un nu pārnāk.

Un tā tas jaunais cilvēks visu izstāstīiis - un visu, kur princesi atradis, kā viņu atlaidis un visas tās brīnuma lietas, kā tur ir izdarījies.

Pa(r) visu to labumu ķēniņš atdevis tam savu pili. Un tā to pili atdevis un to princesi vēlējis, lai prec. Princese pie viņa arī gāj(u)si.

Tad izturējuši kāzas un kādi trīs dienas dzīvojis tai pilī; bet tad (sa)domājis: viņš ies uz jakti! Izgājis. Bet mežā dikti apmaldījies. Gājis un brēcis. Tad saticis vienu vecu vīriņu. Tas prasījis : ko viņš brēc tik gauži? Atteicis : kā nebrēks, ka(d) dikti apmaldījies? Tad tas vecais iedevis tādu mazu stīpiņu un teicis, lai viņš apjožas to ap vidu, bet tā, ka neviens to viņam neredz; un ja viņš prieku dienās, vai bēdu dienās stīpiņu sakustinās, viņu pieminēdams, tad viņš tūlīt būšot klāt. Tas vecais pats Dievs bijis.

Tad dēls lūdzis: "Vai tālu vēl būs mala? Ka varētu ārā tapt." Vecais teicis : lai iet tur un tur - netālu būs viens pilsēts.

Tā izgājis - tad tas pilsēts tuju bijis pie tā meža - tas bijis tas Berlīnes pilsēts. Iegājis pilsētā, dzirdējis, ka tam ķēniņam bijusi viena meita, kas nerunā. Ta(d) viņš gājis un licies pa(r) dakteri. Un tur tik daudz dakteri vesti ikdienas no malu malām neviens nemācējis izārstēt, ka viņa varētu runāt. Un viņš teicis tam ķēniņam: viņš (pa)darīs uz trijām reizēm, ka viņa varēs runāt, lai tik(ai)dodot vienu tukšu kambari. Labi, ieveduši princesi tukšā kambarī un teicis, lai neviens cilvēks tur nenāk iekšā, viņš tik(ai) viens pats tur būs.

Iegājis viens pats, ta(d) tūlīt princese ar viņu runājusi un teikusi: "Muļķi, ko tu runā ar tādiem, kas nemāk runāt - nāc(i), runā ar mani!"

Un tur savā starpā izrunājušies; bet kā vedis laukā pie tēva un citiem ļaudim un teicis, ka nu varot runāt, tā šī a(t)kal mēma kā bijusi, tā bijusi. Nu ķēniņš solījis (dēlam) princesi par brūti un visu pili, ja varēšot runāt.

Otrai dienā ķēniņš teicis, ka dēls melo: viņa nerunā un nerunā. Viņš atbildējis: lai vēl ikdienas atvēl vienu stundu ārstēt Labi, šie abi a(t)kal iegājuši tai kambarī un izrunājušies; bet kad izgājuši - a(t)kal vairs nerunājusi. Dēls nu teicis ķēniņam: tur iekšā runājusi - izgājusi vairs nerunā. Ķēniņš atteicis : "Tu melo!" Ta(d) viņš teicis, ka nu vēl trešo dienu princesi ņems priekšā. Labi. Trešo dienu iegājusi : itin skaidri runājusi - iziet ārā nerunā a(t)kal. Nu ķēniņš liek viņu (dēlu) saņemt un ielikt cietumā. Ta(d) viņš cietumā gaužam brēcis un domājis: ko taču darīs? Te ats(a)minējis, ka tas vecais vīriņš to stīpiņu viņam iedevis. Sašķindinājis stīpiņu, vecais vīriņš atnācis. Nu dēls lūdzis : ko nu lai dara? Rītu vedīšot viņu pie kārtavām. Vīriņš teicis: "Kad rītu tevi ved projām - lūdzi, lai ved gar princeses logiem!"

Un rītā bendes nākuši un veduši šo projām. Viņš cēlies, iesēdies ratos un lūdzis, lai ved gar tiem un tiem logiem. Veduši gan. Ta(d) princese skatījusies pa logiem un teikusi: "Muļķi, vai es tev neteicu: - nāc(i) ar mani runāt! Ko tu runā ar tiem, kas nemāk runāt?"

Bet nu bendes skaidri dzirdējuši, ka princese māk runāt, un viņš runājis pretim, Un bendes gāj(u)ši pie ķēniņa, sacījuši, ka princese runājusi. Ķēniņš iegājis pie tās princeses un nu šī tūlīt ar ķēniņu runājusi. Ta(d) laiduši viņu (dēlu) ārā (no ratiem) un ķēniņš teicis, ka vajaga nākt ar princesi runāt. Aizgājis, runājis un pats ķēniņš arī tagad bijis klāt - visi trīs runājuši. Ta(d) ķēniņš teicis, ka viņš savu princesi tūlīt vēl(ē) viņam par laulātu draugu un to pili arī. Un tūlīt licis kāzas turēt.

Bet pēc kāzām viņš izgājis cierēt un aizgājis un salīcis pie viena mūrnieka pa(r) zelli. Tas mūrnieks tāds nabadziņš bijis. Un jaunais ķēniņš dzīvājis vienu dienu, otru dienu - mūrnieks viņam nav maksājis. Prasījis maksas - šis atbildējis, ka nav naudas. Ta(d) viņš teicis: "Es zinu, kur nauda - iesim zagt!" Gāj(u)ši uz ķēniņa pili projām, viņš tur skaidri zinājis, kur viņa sievas tēvam visa nauda stāv. Aizgāj(u)ši - tā tas zellis (ķēniņa znots) teicis mūrniekam, lai dod to āmaru viņam. Un ta(d) viņš ņēmis āmaru, izkalis caurumu sienā, kur tā nauda bij(u)si, un teicis: "Meister(i)! nu es esmu izkalis - nu tev jāiet zagt!" Meisteris iegājis un, cik nu varējis, tik piebēris kabatās un līdis ārā. Bet lienot zellis nocirtis viņam kaklu, paņēmis nozagto naudu, pārgājis pie meistera sievas un atdevis pusi naudas tai, pusi paturējis pats. Sieva prasījusi: kur palicis meisters? Atteicis, ka palicis uz ielu.

Un tā no rīta ķēniņš iegājis naudas kambarī un atradis, ka nauda izzagta. Domājis:- ko-nu darīs? Prasījis vienam vecam ģenrālim padomu: kā viņš dabūs zināt, kas to naudu ņēmis? Vecais ģenrālis sacījis: "Vai tik(ai) tas princeses kungs to nebūs darījis?"

Bet princese gaužam gaidījusi savu kungu no cierēšanas pārnākam. Ka(d) nevarējusi sagaidīt, ta(d) teikusi tēvam, ka viņš būs, laikām, ņēmis to naudu; bet lai prasa vecajam ģenrālim: kur viņš būtu varējis ietapt naudas kambarī? Genrālis pārnesis kadiķus izkvēpinājis to (naudas) istabu: tad tā istaba palikusi tumšāka un tai vietā, kur tas izkaltais caurums, palicis zils. Nu vecais ģenrālis nopratis, kas darāms. Viņš teicis: "Jātura lielas balles (dzīŗas) un jānoliek zelta biķeris. Tad tas, kas tāds necietīgs būs, tas to biķeri arī - kas zin - ņems."

Ķēniņš ta(d) savāķis lielas balles un tas mūrnieka zellis (znots) arī bijis. Bet mūrnieka zellis, biķeri paņēmis, iebāzis vienam vecam kaprālim kabatā. Un kā nu visus laiž ārā - izmeklē, kuŗš biķeri būs paņēmis - atron vecam kaprālim kabatā. Ķēniņš neticējis: vecais kaprālis tik ilgi esot klausījis, nekad neesot nekā ņēmis - to biķeri arī nebūs ņēmis. Bet kad ķēniņš a(t)kal prasījis vecam ģenrālim: ko nu darīs, kā nu dabūs zināt? Tad viņš teicis: viņš (esot) izgājis laukā pie to caurumu, atradis vienu vīru ar nocirstu gālu (galvu). Jāliek tas vīrs uz ratiem un jāved apkārt pa ielu: pie kuŗa nama viņš piederēs, tur takšu brēks, kad ieraudzīs. Ta(d) veduši gar to namu, kur viņa (nelaiķa) sieva bijusi. Tā gauži sākusi raudāt - dikti. Tā tas ģenrālis kāpis no ratiem ies iekšā raudzīt. Bet zellis (ķēniņa znots) skrējis pretim un apgāzis priekšnamā štranku ar traukiem. Izskrējis - teicis ģenrālim: "Nenākat iekšā! Mums liela skāde notikusi -- mums visiem jābrēc ir."

Viņš prasījis: "Kāpēc jums: jābrēc visiem?"

"Mums apkrita tāda štranka un pasauls trauku saplīsa," un viņa gaspaža tā raudot, ka tīri žēl esot. Un tā viņi braukuši projām no tā nama. Izbraukuši visu pilsētu -- it neviens vairāk nav brēcis. Atbraucis a(t)kal pie tā nama atpakaļ. Gaspaža, ieraudzījusi mirušo vīru, brēkusi a(t)kal un ģenrālis kāpis no ratiem laukā un gājis iekšā. Un tā viņš, tas zellis, a(t)kal izgājis pretim un teicis: lai nenāk iekšā, ka viņam liela skāde notikusi: puiģelis nokritis no trepēm un izlauzis roku. Viņš pats atraiknes puišeli tīšam bija nogrūdis.

Ta(d) tas ģenrālis griezies atpakaļ un, pārbraucis, teicis ķēniņam, ka nekādu gudrību nedabūjis. Ķēniņš prasījis: ko nu lai dara? Kā dabūs zināt? Viņš teicis: lai liek savu princesi dārzā, lai savāķ labu pulku uz ballēm un, kuŗš to princesi iekārosies, tas naudu arī būs ņēmis, iekārojis. Labi. Sanākuši - ķēniņš pa nakti devis ēst un dzert visiem, bet jaunais ķēniņš (zellis) ne ēdis, ne dzēris, - gājis tūlīt pie princeses projām. Tai princesei bijusi maza glāzīte ar tādu mel(n)u dinti līdz; jo ķēniņš pieteicis: kuŗš pie viņas atnāks, lai apslapina pirkstu un iespiež tam vaigā mel(n)umu. Ta(d) viņš aizgājis pie princeses un licies dikti piedzēris. Un tā viņa apslapinājusi pirkstu, iesmērējusi viņam vaigā. Bet pēc kāda laika viņa iemigusi. Nu viņš paņēmis to glāzīti un visiem iesmērējis tādu zīmi vaigā.

No rīta ķēniņš nāk dārzā - visiem vienādas zīmes cauri un cauri. Ta(d) ķēniņš licis, lai ēd un dzer visu to dienu un, kas būs gauži piedzēris, tas pats izteiks. Un tam vecam ģenrālim licis vaktēt, kuŗš runās dzērumā?

Ta(d) zellis izlicies dikti piedzēris -- aizgājis, apgulies pie paša ķēniņa trepi un izlicies, it kā sapņo un miegā runā: "Tad nozagu ķēniņam naudu - it nekas man nekaitēja - tad izlauzu puišelim roku - it nekas man nekaitēja - apgāzu štranku ar traukiem - it nekas man nekaitēja - un biju pie ķēniņa meitas dārzā, paņēmu, visiem iesmērēju vaigā, it nekas man nekaitēja -"

Vecais ģenrālis stāv klāt un klausās. Beidzot ķēris pie rokas, modinājis, rāvis augšā pie ķēniņa un izstāstījis visu, ko šis runājis pa miegu. Kēniņš prasījis; zellis neko neliedzies - saka, ka ir tiesa. Ķēniņš teicis: nu jādabū nāves sods, ka(d) tā darījis. Viņš atteicis: "Kad jādabū, jādabū!" un gājis ārā. Izgājis un tā parādījis princesei savu roku un laulības gredzenu. Ta(d) šī brēkusi: "Ak tēvs! Tas ir jaunais ķēniņš, kas visu to darījis! Mana zīme viņam uz pirksta."

Ta(d) vecais ķēniņš no prieka, ka princese vīru atdabūjusi atdevis visu to naudu znotam, kas naudas kambarī un visu pili un valdību.

Nu jaunais ķēniņš mūrnieka sievai visu mūžu devis žēlastības maizi par to, ka viņai vīru nokāvis.