Vienam ķērnīnam bīš vienc dēls. Ka nu šis: bīš jau labi paaudzies, tad ķērnīniete nomirusi un ķērnīc palicis atraiknis. Pēc kāda laika ķērnīc aka apprecējies un otrai sievai ar piedzimis dēls. Nu pirmās sievas dēlu ķērnīc vais lāga neieraudzīš un mīlēš tik otras sievas dēlu.

Reiz ķērnīna mežsargs nošāvis dikti lielu putnu, tādu kā ērgli, un atnesis ķērnīnam. Ķērnīc licis pavāram putnu noplucināt un vārīt. Kā nu putnis bīš noplucināts, tā bīši aka lieli brīnumi. Putnam uz viena spārna bīš tā rakstīts: "Kas šo spārnu apēdīs, tas būs slavēnc zaglis!" Bet uz otra spārna bīš aka tā: "Kas šo spārnu apēdīs, tas būs slavēnc ķērnīc!"

Ķērnīc apskatīš putnu un licis to tūlī izvārīt. Viņč nu nodomāš tā: "To spārnu, kur ir rakstīts: "Tas būs slavēnc ķērnīc!" došu jaunākam dēlam, tas jau man tāds mīļāks un labāks. Bet to otru, kur rakstīts: "Tas būs slavēnc zaglis!", to jau var kau(t) vai manc vecākais dēls apēst, jo no šā jau tā kā tā nekā prātīga nebūs."

Ka nu putns bīš gatavs, ta nezi no kurienes ķēķī ieskrēš ķērnīna vecākais dēls, un nemza nezinot, norāvis putnam vienu spārnu un apēdis, ta norāvis otru spārnu un arī to apēdis. Ieskrēš pavārs un tik iekliedzies, putnam abi spārni bīši jau norauti un apēsti. Neko darīt, pavārs gāš pie ķērnīna un stāstīš, kas par lietu. Ķērnīc neganti noskaities un saucis savu vecāko dēlu iekšā.

"Kā tu drīkstēji putnam abus spārnus apēst?" kliedzis dusmās ķērnīc uz savu vecāko dēlu. Dēls nekā - viņč jau nekā nezināš! Nu ķērnīc iztriecis vecāko dēlu no pils ārā un pasacīš, lei šis nerādās vais acīs.

Ķērnīna dēls izgāš no tēva pils un sācis klejot pa pasauli. Viņč gāš, gāš ilgi un tālu, bet nekur tam lāga darba nebīš, un tas bieži vie bīš badā. Pēc vairākim gadim ķērnīna dēls aka atmuldēš sava tēva pils tūlumā. Darbs ķērnīna dēlam negadījies un tas sasities uz vienu roku ar zagļu bandu. Nu visi gāši apkārt, zagdami un laupīdāmi, un dzīvāši zaļas dienas, jo nu naudas nekad vais netrūcis.

Ķērnīna dēls apmeties uz dzīvi pie zagto mantu uzpircēja, un tas dzīvāš pašā ķērnīna pilsētas malā. Tas jau bīš pavecs vīrs ar sievu un bērnim. Reiz zagļi stāstīši ķērnīna dēlam, ka ķērnīna pils dārzā esot varēn skaists stirnu āzis, iešot to āzi nozagšot. Kā ta, sacīts, darīts, Nu ķērnīna dēls gāš zagļim līdza un izstāstīš, kā lei dara. Divi zagļi paņēmuši spaiņos ūdeni un pirts slotas, uzkāpuši uz ķērnīna pils jumta un sākuši pērties. Nu saskrēši cilvēki no malu malām un skatīšies un brīnīšies. Arī visi ķērnīna sargi skatīšies. Bet pa tam ķērnīna dēls ar otru zagli aizgāši pie ķērnīna dārza un ķērnīna dēls ar šņori pārlaidis zagli pār ķērnīna dārza sētu. Zaglis uzmetis āžam cilpu kaklā un kērnīna dēls to pārrāvis pār sētu. Ka nu vis bīš kārtībā un ķērnīna dēls ar nozagto āzi bīš jau labi gabalā, ta arī tie abi zagļi, kas uz jumta pērušies, kāpuši zemē un gāši prom. Āzi aiznesuši uz to māju, kur ķērnīna dēls dzīvāš, nokāvuši un atdevuši vecā zagļa sievai, lei vāra.

Drīz vie ķērnīc uzgāš, ka dārzā vais āža nav. Viņč nu sūtīš savus sargus pa visu pilsētu, lei tie meklē āža zagļus rokā. Bet ko nu darīsi? Sargi nav varēši atrast zagļus. Tā nu ķērnīc izdomāš viltību. Viņč saģērbis abus savus jaunākos dēlēnus par nabagim un stellēš pa pilsētu apkārt nabagot. Puikas gāši no mājas uz māju. Ka un šie ienākuši tai mājā, kur ķērnīna dēls dzīvāš, ta zagļa sieva pašlaik vārīsi āža gaļu. Nu puikas manīši, ka vecene ko vāra, bet īsti ko. to nevarēši saprast. Ta nu vienc puika apķēries un prasīš : "Māmī, vai tu mums ar nedosi nostrēbties no tava vārījuma?"

"Došu, došu!" sacījusi vecene, "Gaļa gan vē nav mīksta, ir gadījies tāds dikti ciets āzis," un viņa ielēsi puikam zupu.

Puikas sametušies ar acim, drusku nostrēbušies un pa durim laukā! Nu tiem bīši rokā āža zagļi. Ka nu puikas izgāši ārā, tā uz mājas pakša uzvilkuši krustu un uzrakstījuši: "Te vāra āzi!" lei vēlāk neaizmirstas, kurā mājā īsti āzi vāra.

Ka puikas ienākuši un prasīši vecenei nostrēbties un vecene izstāstīsi, ka šī āža gaļu vārot, ta ķērnīna dēls visu dzirdēš. Viņč domāš: "Kas gan tie varēja būt par puikām un kādē šie tik ātri aizgāja?"

Viņč nu gāš skatīties un uz pakša redzēš uzvilkto krustu un rakstu: "Te vāra āzi!"

Ā - nu ķērnīna dēls sapratis. Viņč ieskrēš apakaļ istabā, paķēris krītu un nu tik gāš no pakša uz paksi, vilcis krustus un rakstīš: "Te vāra āzi! Tur vāra āzi! Te vāra āzi! Tur vāra āzi!" - kamēr visi māju pakši bīši aprakstīti.

Ka nu nācis ķērnīc ar sargim, lei ņemtu āža zagli cie, ta neticis vais gudrs: visās mājās vāra āzi! Kuru nu ķersi rokā, kuru nu laidīsi vaļā? Tā ar nedabūš āža zagļus rokā.

"Nu," domāš ķērnīc, "tas nav vis vakarējais, bet gan varēn gudrs zaglis. Pag, gan jau es šo reiz dabūšu rokā!"

Nu ķērnīc licis no tīra zelta iztaisīt varēnu āzi un nostādīš pils priekšā - dārzā. Pie āža viņč pielicis piecus sargus, kas šo vaktēši cauras dienas un naktis. Ap dārzu ķērnīc pavēlēš izrakt dziļu grāvi un licis to pieliet pillu ar darvu. Reiz ķērnīna dēls gās gar pils dārzu un redzēš zelta āzi, ko vaktēši pieci vaktnieki. Nu viņč domāš: "Lei maksā, ko maksādams, bet āzis jādabū rokā!"

Ķērnīna dēls aizgāš pie skrodeļa un licis tam pašūt sešus mācītāja uzvalkus. Tad viņč licis sajūgt divus zirgus karītei priekšā uzsēdināš vienu zagli sev par kučēru uz bukas un braucis riņķu riņķim, kamēr zirgi bīši vienās putās. Ta viņč licis braukt pie vaktētājiem, kas zelta āzi vaktēši, un sacīš, lei šie jaunot atpūtināt zirgus un pašam ar drusku atpūsties. Kā ta, vaktētāji bīši ar mieru, sak, kā nu mācītājam neļausi zirgus atpūtināt? Tā nu ķērnīna dēls vilcis ceļa kuli ārā, ēdis pats un pacienāš arī vaktētājus. Ka nu bīši paēduši, ta ķērnīna dēls izņēmis vīnu un cienāš aka sargus. Ka nu vaktētāji bīši jau labi priecīgi palikuši, ta ķērnīna dēls neredzot piebēris pie vīna miega zāles un visi sargi drīz vie gulēši krākdami. Nu ķērnīna dēls uzvilcis vaktētājiem mācītāju drēbes mugurā, sēdies zirgos un laidies prom. Pa tam jau bīši norīkoti zagļi un tie nozaguši zelta āzi. Bet vienc zaglis, un tas vecis, pie kuŗa ķērnīna dēls dzīvāš, tas kā lecis no sētas, tā ielecis darvas grāvī un neticis vais laukā. Ķērnīna dēls gaidīš, gaidīš, ka vecis nāks mājā, bet šā ne jutin. Nu ķernīna dēls gāš meklēt rokā. Viņč veci atradis darvas grāvī līdz kaklam darvā. Nu ķernīna dēls gribēš veci dabūt no grāva ārā, bet nekā nevarēš. Ka un tā, ta tā, ķērnīna dēls izrāvis zobinu un nocirtis večam galvu un paņēmis galvu līdz un noslēpis. Dzīvu jau veci ķērnīna dēls nedrīkstēš atstāt, jo to uzietu ķērnīna sargi un vecis to izstāstītu, kas nozadzis zelta āzi.

Rītā ķērnīc uzgāš, ka zelta āzis aka pagalam. Viņč tagadin domāš tā: "Tam gan vaiga būt dikti smalkam zaglam, kas āzi nozaga. Pag, gan es viņu dabūšu rokā!"

Ķērnīc licis nokauto veci izvilkt no darvas grāva, ielikt vāģos un vadāt pa pilsētu apkārt. Pie kuras mājas sākšot cilvēki kliegt un vaimanāt, tur vecis būšot piederīgs, tā pamācīš ķērnīc, lei tos cilvēkus ņemot cie un vedot pie šā. Kā nu ķērnīna sargi ar nokauto veci braukuši gar veča māju, ta vecene pamanīsi, ka vecis ir beigts, un sākusi traki kliegt. Ķērnīna dēls manīš, ka nu būs slikti, un kā skrēš, tā apgāzis lielu rijoli ar traukim pillu, un tie visi sašķīduši lupatu lupatās. Sargi ar padzirduši, ka iekšā ir lielc lērums, un gāši skatīties. Ķērnīna dēls gāš pretī. Nu sargi šim prasīši, kādēļ vecene raudot. Ķērnīna dēls sacīš, ka vecene raudot tādēļ, ka saplīsuši pulka trauku un viņč rādīš sargim saplēstos traukus. Neko darīt, sargi gāši ārā. Ka tā vecene raud trauku dēļ. Sargi braukuši ar nokauto veci aka tālāk. Bet nevienā mājā pēc nokautā veča nevienc neraudāš. Nu sargi braukuši aka apakaļ pie tās mājas, kur nokautā veča sieva dzīvāsi. Tikko vecene aka pamanīsi beigto veci, ka sākusi aka pillā galvā kliegt. Nu ķērnīna dēls skrēš pa trepēm lejā un grūdis vecenes puiku. Puika tenteru tenterim vēlies lejā un pārlauzis roku. Nu puika ar sācis stabulēt. Sargi nākuši iekšā skatīties, kas te par jambastu. Kērnīna dēls gāš sargim pretī un sacīš, ka lei nenākot, viņu mājā esot liela nelaime notikusi : puika esot kritis un pārlauzis roku. Vecene kliedzot puikas pēc pillā galvā. Sargi noticējuši un gāši ārā.

Tā nu aka ķērnīc nedabūš zelta āža zagļus rokā.

Ķērnīc izdomāš trešo viltību, kā zagli rokā dabūt. Viņč izlaidis ziņu pa malu malām, ka tai un tai dienā pilī būšot lielas dzīres un uz tām varot nākt, kuŗš vie gribot, vai nu prasts vai smalks. Kā nu dzīru diena bīsi klā, ta ķērnīc licis zāles grīdu nokaisīt ar zelta naudu un domāš tā: "Kas jau nu būs zaglis, tas nevarēs nociesties, naudu redzot, un sāks to lasīt augšā un es to dabūšu viegli rokā."

Kērnīna dēls izdzirdis, ka pilī būšot dzīres, un nospriedis ar iet. Ka nu viņč iegāš pilī, ta skatījies un brīnījies: grīda nokaisīta ar zelta naudu. "Nu tik ir reiza," domāš ķērnīna dēls, un tūlī izgāš no istabas ārā. Ārā viņč pielīmēš pie zābaka zoles vaskainu papīru un gāš aka iekšā. Nu ķērnīna dēls gāš no vienas vietas uz otru, mīņājies uz vietas un zelta nauda lipusi pie vaskainās zoles. Ka zole bīsi aplipusi, ta ķēnīna dēls gāš no zāles ārā un nolasīš naudu. Tā viņč darījies, kamēr gandrīz visu naudu pievācis. Ķērnīc brīnījies un ermojies: nevienc neliecas pie zemes un nelasa naudu, bet šī acīm redzot zūd un zūd.

Ko nu darīs? Zagļa kā nevar, tā nevar rokā dabūt. Pag', aka ķērnīnam iešāvušās jaunas domas prātā: liks lei nes vīnu un ciemīni labi sadzeras. Kā ta, sulaiņi nesuši vīnu un nu gāsi dzeršana vaļā. Ka nu ciemīni bīši piedzērušies, ta kur nu katrs kritis, tur ar apgūlies. Ka visi gulēši, ta ķērnīc apstaigāš savus ciemīnus un skatīš, vai kādam nav zābaku zoles nosmērētas ar piķi un nauda pielipusi. Ka nu ķērnīc danācis pie ķērnīna dēla, ta redzēš, ka tam pie vienas zoles vē ir vaskainais papīrs un pie tā pielipis vienc zelta naudas gabals.

"Ā!" nodomāš ķērnīc pie sevis, "nu man reiz vainīgais ir rokā "

Ķērnīc iemērcis pirstu mellā tintē un uzspiedis ķērnīna dēlam uz pieres mellu pičaku, sak', lai rītā varētu pazīt. Bet ķērnīna dēls bīš nomodā, viņč tik par aizmigušu izlicies un visu dzirdēš un redzēš, kā ķērnīc darās. Ka nu ķērnīc izgāš, ta ķērnīna dēls cēlies augšā, sameklēš mellu tinti un tik gāš no viena uz otru gulētāju, mērcis pirstu tintē un spiedis tik pičakas uz pierēm. Ka nu visim bīšas pičakas pierēs, ta ķērnīna dēls gāš pie miera un gulēš mierīgi no.

Rītā cēlies ķērnīc un skatās acis izplētis : visim pierēs mellas pičakas! Kurš nu tagadin ir zaglis, kurš nav? Tā nu aka ķērnīc nedabūš izmanīgā zagļa rokā.

"Pag'," domāš pie sevis ķērnīc, "turēšu vē vienu dienu dzīres, gan ta dabūšu zagli rokā."

Ķērnīc licis sulaiņim nest ēdienus un dzērienus, muzikantim lei spēlē un dzīres gāšas aka vaļā. Ka nu visi ciemīni bīši krietni piedzērušies, pieēdušies, izdencošies un nakts ar nākusi virsū, ta ķērnīc licis visim, lei ejot pie miera, un atstāš savas meitas istabas duris vaļā. Princeses istabā bīš dau dārgu zelta un sidraba lietu un tās mirdzēt mirdzējušas. Drīz vie visi sākuši krākt, bet ķērnīna dēlam nenācis miegs. Princeses lietas tā mirdzēšas un ķērnīna dēlam naģi vie trīsēši: te nu būtu aka ķērienc! Ka nu visi apgūlušies, ta ķērnīna dēls gāš uz princeses istabu. Nebīš šis vais tālu, spēris kāju un blaukš! - dziļā pagrabā iekšā! Ķērnīc jau priekšlaiku ar ziņu bīš atstāš pagraba lūku vaļā, lei zaglis iekristu pagrabā. Nu ir traki! Ķērnīna dēls provēš visādīgi no pagraba ārā tikt, bet nevarēš. Viņč ilgi stiknījies, bet kā neticis, tā neticis ārā. Uzreiz viņč sācis pilnā galvā kliegt: "Princeses istaba deg! Princeses istaba deg!"

Ciemīni pamodušies no kliedzieniem un skrējuši uz princeses istabu. Bet kurš skrējis, tas blaukš! - pagrabā iekšā!

Rītā ķērnīc cēlies augšā un gāš skatīties, vai zaglis nav pagrabā iekritis. Kā ta, pagrabs pilc zagļu! Bet kurš nu ir īstais? Nevienc!

Ta nu ķērnīc domāš : tas tik ir vīrs, kas ir ko vērts. Ta nu ķērnīc sacīš uz savim ciemīnim, lei tas, kurš ir zaglis, nākot šur, tam viņč pēc savas nāves atdošot pili un valsti. Ķērnīna dēls gāš klāt un devies pazīstams. Ķērnīc bīš skaudīgi laimīgs un atdevis savam vecākam dēlam visu valsti un pili.

Ķērnīna dēls palicis par valdnieku un tas bīš varēn gudrs un slavēnc ķērnīc.