Dzeivova kēneņš, jam beja treis dāli: div gudri, trešs glups. Izaug jī leli, sagudroj braukt gudreibys muocītūs. Pyrmū dīnu pajam jis vacuokū dālu, dajuoj pi lelu vacaiņu, vaicoj dālam: "Kas ite var byut?"

Ite var taiseit saldatu manevrus."

Tys tāvam pa pruotam. Dajuoj pi lela leiča un vaicoj tāvs : "Kū ite var dareit?"

"lte var saldati zyrgus ganeit."

Labi, tāvam pa pruotam. Juoj lelā mežā iz kristceļu un vaicoj dālu: "Kū ite var dareit?"

"lte kalvis var pastateit smēdi un ūglis dadzynuot."

Labi, tāvam pa proutam un abi aizjuoj da sātai.

Ūtrā dīnā juoj ar ūtru dālu un tys taipat atbild.

Trešā dīnā ķēneņš juoj ar glupū dālu, ījuoj mežā pi kristceļu, vaicoj: "Kū te var dareit?"

"Te labi byutu krūgu pastateit, kai ļauds brauc, varātu zagt."

Tāvs sapīkst un soka: "Tod tu esi zaglis."

Brauc pa ceļu žeids, vad kozu un kēneņš soka: "Ka tu esi zaglis, nūzūdz itū kozu."

Dāls nūmauc zuoboku un nūsvīž žeidam prīškā. Dabrauc žeids, veras : vīns zuoboks - tys otkon aizbrauc. Kēneņa dāls pajam zuoboku, aizskrīn žeidam prīškā iz ceļa.

Žeids dabrauc: guļ zuoboks - pajam īlīk rotūs un aizīt pēc ūtra zuoboka. Kēneņa dāls apmauc sovu zuoboku, pajam kozu, aizvad da tāvam. Kēneņš soka: "Ka tu taids zaglis, nūzūdz žeidam arī drēbes"

Žeids meklej kozys. Kēneņa dāls atgrīž kozai golvu, izmauc iz mīta un īsvīž mītu dīkī. Žeids meklej kozys, veras: koza sleikst - rauga leist yudinī. Jis nūsavalk drēbis, īlīn yudinī, atrūn tik kozys golvu. Kēneņa dāls pajam drēbis, aiznas tāvam. Kēneņš soka: "Tu esi lels zaglis, bet nes atdūd žeidam drēbis i aizmoksoj par kozu."

Aiznes kēneņa dāls drēbis i aizmoksoj par kozu, bet pajam kozys golvu, aizjuoj da sātai i soka iz muotes: "Še tev koč kozys galveņa, tavi gudrī dāli nikuo naatnesa."

Aizzadusmuoja tāvs i soka: "Vajaga jū nūšaut, navajaga man taida zagļa."

Muote suoka praseit, ka vajaga jū lobuok aizdzeit dzeivu prūjom. Tāvs palaiž dālu, jis aizīt ūtrā kēnestī un palīk pi vīna žeida. Jis izzynoj, ka natuol ira škleps, tur stuov kēneņa nauda. Dāls daboj maisu, aizīt, īlīn šklepī un pīgruob, cik spēj nest. Atīt saldats apsavārt - atrīm, ka nauda ir gruobta, aizīt da kēneņam pasoka, ka nauda ir zogta. Kēneņš breinuojas : "Kas te atsaroda taids zaglis?"

Uz ūtrys naktis kēneņš pastota treis saldati. Ūtrā naktī glupais aizīt ar žeidu pēc naudas un soka: "Tu šudin līn, es vokor pīgruobu."

Žeids kai līn, tai saldats nūcārt jam golvu. Glupais pajam golvu i aizīt, aiznas da sātai. Kēneņš pīsoka nūkautū zagli atvest da juo pils, varbyut kas īs un rauduos, tū tod jemt īlikt cītumā. Žeida sīva grib veiru redzēt, a glupais pamuoca, kū dareit. Jei pīpierk zuolu, pībuož vysys kuldys, aizīt. Tī kreit pi zemes i raud. Saldats daīt i vaicoj: "Voi jis tev kaids radinīks, ka tu raudi?"

Sīva soka: "Es raužu sovu zuolu dēļ."

Sīva aizīt da sātai, bet saldati nazyn, kas vainīgs. Tagad izvad zagli iz teiruma, pastota treis saldatus, voi kas naīt jū paglobuot. Glupais dāls aizīt iz pilsātu, nūpierk puori zyrgu, treju popu drēbis, dzērīna un ēdīnus. Sajyudz zyrgus, dabrauc pi saldatim un prosa puorgulēt: "Jums byut eisuoks laiks i man syltuoks pi gunis."

"Par kū ne? Varit puorgulēt."

Tod jis izjyudz zyrgus, atsasāst pi gunis. Vajag āst vakareņi, vaicoj saldatim: "Voi jūs ari naēssit kaidu drusku?"

Nyu vysi ād, dzer, kamār saldati pīdzer, apkreit i guļ. Jis pajam jūs, apvalk popu drēbis, nadzeivū žeidu atvad iz sātu. Žeida sīva pagloboj sovu veiru.

Saldati pīsaceļ, veras: nava ni braucēja ni nadzeivuo žeida. Laiž īt da kēneņam. Kēneņš veras: atīt treis popi, bet zagļa vairs nava. Tagad kēneņš sataisa lelu ballu, pīsoka, ka visi sasalaseitu iz ballu. Pīlīk vīnā ustobā naudas gubu, apstota vysapleik saldats. Zaglis nūsmērej zuobokam podu ar piki, apleik staiguodams, vys damyn, tad izīt un aplosa naudu. Kēneņš redz, ka nauda zyud, pīsoka visim, kas beja ballā, lai naīt nivīns prūjom, visi lai gul tepat. Visi apgulst, kēneņš pajam sveci, īt vārtūs i radz, ka vīnam pi poda zalta naudys gobos. Jis pajam ar nazeiti izgrīž naudu ar vysu podu i aizīt gulāt. Zaglis pasaver. ka pods caurs, jam i visim izgrīž zuobokūs caurumus. Reitā kēneņš pīsoka nest visim zuoboks ruodeit. Kuram byus caurs, tys byus zaglis. Kai nas - visim ir zuobokim caurs pods.

Reitā kēneņš laiž zalta vucynu pilsātā. Kas byus zaglis, tys zags vucynu. Zaglis sēd pi lūga, veras: īt zalta vucyns - gyun aiz roga, īraun vucynu sātā. Saldati pīroksta iz durovom: "Še vucyns."

Aizīt da kēneņam un vysu izstuosta. Zaglis pīroksta iz vysom durovom: "Še vucyns."

Kēneņš soka: "Atsasaucīt, kas esit zaglis. Es tam atdūšu sovu meitu par sīvu."

Zaglis atsauce : "Es asu."

Tān vajaga taiseit kuozu, nūīt da popam, a pops nagrib lauluot un soka: "Ka tu taids zaglis, nūzūdz nu manis zyrgus."

Vokorā pops pastota zyrgus stallī, pastota ari treis sorgus, pīsoka cīši: "Pilnavuojit, šūnakt zaglis zogs zyrgus."

Zaglis apsavalk popa drēbis, nūīt da stallam, pīpierk ari brandīna, tad soka: "Es īdūšu jums brandīna, tik pilnavuojit." Sorgi nūsadzer, apkreit i gul. Zaglis īt pajem zyrgus un aizjuoj. Reitā pops verās: stalla durovys valā, zyrgu nava, sargi gul. Atīt zaglis, lai dūd lauleibys, bet pops nadūd un soka: "Nūzūdz man pati, tod lauluošu."

Zaglis pīpierk daudz kozu un sveču. Vokorā pops atsasāst iz vyda ustobys, skaita gruomotā, apleik apstota vaktinīks un pīsoka: "Sorguojit, mani šūnakt zags!"

Zaglis sadadz iz vysom kozom svecis, pajam maisu, daīt pi popa lūga un soka: "Gon Dīva lyugt. Engeļi grib tevi nest iz dabasim."

Pops verās, ka guns vīn leip pa pogolmu, engeļi staigoj skrīn tyuleņ koč pa lūgu uorā. Pops kai lac pa lūgu, zaglis patur maisu, pops īkrīt maisā. Zaglis nūnas jū da kēneņa pilis i pakar vuortūs. Tān jau vajaga lauluot. Tai kēneņš atdūd sovu meitu gudrojam zaglim un jī dzeivoj laimīgi,