Reiz jājis Pēteris Lielais uz medībām un ņēmis vienu zaldātu līdz par pavadoni. Pa mežu šurp un turp jādami, viņi apmaldījušies. Vēlu vakarā, pavisam noguruši, viņi beidzot piejājuši pie vienas mājas dziļā mežā un sākuši pie vārtiem dauzīties. Iznākusi viena vecene un prasījusi, ko viņi gribot. Pēteris izstāstījis, ka viņi medīdami esot apmaldījušies. Visu dienu maldīdamies, viņi esot piekusuši un nu gribot paēst vakariņas un pārgulēt še pa nakti. Vecene sacījusi, ka šai nekādas pārtikas neesot un arī guļas vietas neesot istabā. Pēteris atbildējis: ka viņi varot iztikt arī bez vakariņām un pārgulēt uz staļļa augšas. Nevarēdama no viesiem nekā atkratīties, vecene beidzot sacījusi: "Ja nu jūs vairs nevarat projām jāt,tad varat arī uz staļļa augšas pārgulēt; bet savus ieročus gan atstājiet še istabā."

Pēteris gan visu apsolījis, bet ieročus tomēr paņēmis līdz. Guļas vietu viņiem ierādījusi viena kalpone. Tā iedevusi Pēterim slepeni vienu zīmīti, kur bijis rakstīts, ka viņi esot ienākuši slepkavu mājā. Nu viņi bijuši ļoti uzmanīgi un nav nemaz gājuši gulēt. Vēlu naktī pārnākuši laupītāji mājā, tēvs ar saviem vienpadsmit dēliem. Kad bijuši paēduši vakariņas un sadzērušies, tad viens dēls uzkāpis uz staļļa, lai nokautu abus atnākušos viesus. Zaldāts viņam veikli nocirtis galvu un nometis to otrā pusē zemē. Kad nevarējuši tā atpakaļ sagaidīt, tad kāpis atkal otrs brālis lūkoties, bet tam noticis atkal tāpat.

Nu gājis trešais un ceturtais brālis lūkoties, kamēr tikuši nokauti visi vienpadsmit brāļi un beidzot arī pats tēvs: Tad viņi nokāpuši zemē un nokāvuši arī pašu veceni. Tā nu izbeigusies visa bīstamā slepkavu dzimta.

Kalpone rītā parādījusi svešajiem viesiem ceļu no meža laukā un tā Pēteris ar savu drošo zaldātu nonākuši atkal laimīgi mājā.