Reiz Pēteris Lielais ar savu sulaini aizgāš uz jakti un mežā apmaldījies. Šie nu abi gāši, gāši, bet uz ceļa kā netikuši, tā netikuši. Pienācis vakars un Pēteris sacīš sulaiņam, lei uzkāpot kokā un noskatoties, vai kur neesot uguntīna redzama. Sulainis uzkāpis kokā, bet nekā neredzēš. Nu abi akal sākuši iet, bet nekā. Bīsi jau nakts, ka šie pamanīši caur koku starpu uguni un nu gaši uz to pusi. Pēteris sacīš sulaiņam, lei šis velkot savas drēbes no un pats ar vilcis savas no. Nu pārmainīši drēbes, Pēteris uzvilcis sulaiņa drēbes un sulainis uzvilcis Pētera drēbes, nošūtas ar zelta tresēm. Ka nu dagāši pie mājas, ta tai bīsi augsta sēta riņķī un sākuši klauvēties. Pēdīgi nu iznākusi veca vecene un prasīsi, kā šim vaigot. Nu šie prasīši nakstmāju. Vecene papriekšu šos izlamāsi, ka tik vēlu dauzoties, un ta sacīsi, lei kāpot vie uz kūtsaugšas, tur vienc zaldāts jau guļot, ar' esot apmaldījies un te iemuldēš. Ka nu šie abi div prasīši, lei dodot šiem ēst, ta vecene sacīsi, ka šai nekā neesot, tikai sausa maize, un katram iedevusi kanci sausas maizes un tūlī akal prom.

Nu abi uzkāpuši uz kūtsaugšas, kur jau zaldāts bīš priekšā, un Pēteris licies uz auss un piesacīš suļaiņam, lei šis paliekot uz vakti, bet kā Pēteris apgūlies, tā sulainis ar licies uz auss un drīz vie krācis kā nelabais.

Bet zaldāts negulēš un klausījies, kas te būs, jo viņam visa tā māja izlikusies neritīga. Ap pusnakti zaldāts dzirdēš, ka piejā pie mājas jātnieki un visi šajā pagalmā. Ka zirgi bīši nolikti rūmē, ta pagalmā viss palicis klusu un istaba laistīsies vienās ugunīs. Nu zaldāts lēni nolīdis no kūtsaugšas, dalīdis pie istabas loga un nolūrējies, kas tur iekšā ir. Septiņi vīri sēdēši ap galdu, ēduši un dzēruši gardus ēdienus un dzērienus un dalīši savā starpā pulka naudas. Nu zaldāts tūlī sapratis, ka tie ir laupītāji un dala salaupīto naudu. Ta zaldāts akal lēni aizlīdis apakaļis uz kūtsaugšu un nolīdis pie sienas, tūlī aiz lūkas un sataisīš savu zobinu gatavu.

Pēc tāda laicīna vienc laupītāš kāpis pa trepēm augšā. Kā šis izbāzis galvu pa lūku iekšā, tā zaldāts šim ar zobinu galvu no. Nu līdis otrs, un akal zaldāts šim galvu no. Un tā visiem septiņiem no vietas. Ka nu zaldāts bīš visus laupītājus apkāvis, ta mierīgi licies uz auss, nogulēš labu brīdi un ka modies, ta cēlis Pēteri un sulaini augšā un izstāstīš, kas par lietu.

Nu Pēteris bīš varēn priecīgs, ka zaldāts šo izglābis no laupītāju nagiem un sacīš zaldātam, lei pošas šim līdza.

Nu visi trīsi akal gāši un drīz vie izgāši uz ceļa. Ka nu visi tikuši Pēterburgā, ta Pēteris zaldātu iecēlis par ģenerāli, bet slinko sulaini tūlī atlaidis no vietas. Nu Pēteris sadevis zaldātam karaspēku un sacīš, lei ietot uz mežu izpostot laupītāju māju un visu mantu, kas tur esot, lei to paņemot seu.

Zaldāts aizgāš, izpostīš laupītāju māju un atradis trīs vezumi nauda vie, un kur nu vē citu. Bet zaldāts vis vienc pats vie visu nepaņēmis, bet visu izdalīš ar citim zaldātim uz galvīnām un tā nu visim bīš naudas un mantas pa pillam.