Vienam ķēniņam bija viena vienīga meita. Ķēniņš meitu vareni mīlēja. Bet tur netālu no ķēniņa pils bija liels mežs, kur slepkavas mājoja. Reiz ķēniņa meita pastaigājās gar meža malu un krita slepkavu nagos: tie aizveda meitu savā mājoklī un iecēla par kalponi. Bet slepkavām bija ļoti sirdīga māte; kalpone tai nevarēja nekad iztapt ar darbiem: dari tā - nav labi, dari šā - atkal nav labi. Te pēc kāda laika pats ķēniņš, ar sulaiņiem mežā medīdams, neviļot uziet slepkavu mājokli. Ieiet iekšā - ierauga savu mīļo meitu un priekos tīri vai noģībst. Bet meita saka: "Tēt, kur esi ienācis! Pārnāks slepkavas, tie tevi dzīvu nepametīs."

Kamēr šie tur parunā - ienāk slepkavu māte: ko viņš te meklējot?

"Dzert gribēju!" ķēniņš atbild.

"Tad nāc pagrabā, tur būs dzēriens!"

Sirdīgā slepkavu māte veda ķēniņu pagrabā, lai nogalinātu; bet ķēniņš bija gudrs, viņš saka: "Ej tu papriekšu ierādīdama, kā pagrabā jāiet, es nemāku tādās vietās kāpt."

Slepkavu māte kāpa pirmā pagrabā, bet ķēniņš nu pamanījās : aizcirta pagraba durvis un ieslodzīja veceni, lai ne mūžam ārā vairs netiek. Nu ķēniņš tūliņ gribēja meitu paņemt un mājā steigties, bet meita pamācīja: "Šinī brīdī nedrīkstam ceļā doties: nāks slepkavas mājā, tie mūs sastaps un tad klāsies nelabi; lien labāk ar visiem sulaiņiem istabas augšā un nogaidīsim rītu."

Labi ķēniņš paslēpās istabas augšā. Drīzi pārnāca slepkavas un tūliņ ošņāja un meklēja: kas te tikai par cilvēkiem esot bijuši? Beidzot viens slepkava līdis pa lūku augšā izošņāt; bet līdz pabāza galvu - ķēniņš ar zobinu nocirta slepkavam kaklu. Pēc tā viena līda otrs - tam arī tāpat; tad līda trešais - tam arī tāpat. Tā īsā laikā ķēniņš apkāva visus slepkavas. Nu nopostīja slepkavu mitekli, paņēma meitu un gavilēdams griezās mājā.