Kādai ķēniņienei nomiris vīrs. Nu vīra radi gribējuši ķēniņienei atņemt mantu; bet ķēniņiene atteikusi: "Man jau meitiņa aug, tā mantos vīra mantību."

Labi, tā palicis. Bet vīra radi slepus pierunājuši slepkavas, lai ķēniņienes mantinicei (meitiņu) nozog. Reiz meitiņa pastaigājusies pa dārzu; slepkavas to brīdi tikai gaidījuši: sagrābuši meitiņu un aiznesuši mežā savā miteklī, kur slepkavām arī māte, vecene, dzīvojusi. Pie šīs vecenes iesāktā laikā meitiņai nekas nekaitējis; bet reiz slepkavas pārnesuši citu meitu, cirtuši tai pirkstu nost, iemetuši nedzīvu pagrabā un nu meitiņa tāpat žēlumā iesaukusies: "Vai, kā jūs darat! Nevainīgu cilvēku kaujat!"

Slepkavas par to vārdu saniknojušies - tūliņ noteikuši vecenei, lai no tās dienas neļaujot meitiņai ne vārda vairs runāt jāstāvot kā mēmai. Tas meitiņai gŗūti bijis paciest, bet neko darīt. Te reiz vēlā vakarā, kamēr vecene pagulējusi un slepkavas nebijuši mājā, iemaldījies svešs kaŗa kungs ar savu puisi. Kaŗa kungs klauvējies pie vārtiem, meitiņa ielaidusi un nu svešais tūliņ apvaicājies, kas tā par māju esot. Meitiņa atteikusi: "Man nav brīvu runāt."

"Kādēļ ne?"

Tā un tā.

Lai sakot droši, kaŗa kungs apgalvojis. Nu izstāstījusi arī, kas te dzīvo un kā tas ir.

Beidzot kaŗa kungs teicis : "Es viņus visus apkaušu."

Un kaŗa kungs ar puisi tūdaļ paslēpies aizkrāsnē. Naktī vispirms pārnācis slepkavu virsnieks un prasījis ēst un dzert. Vecene arī devusi ēst un dzert, bet šis tiepies: "Tas dzēriens par vāju, uznes labāku dzērienu no pagraba, kur miroņus iesviežam."

Vecene gājusi pagrabā, bet nevarējusi lūku uzcelt, saukusi pašu slepkavu palīgā. Tas arī gājis un nu abi iegājuši pagrabā dzērienu meklēt. Nu kaŗa kungs izskrējis no aizkrāsnes, aizcirtis pagraba durvis, uzvēlis lielu akmeni virū un nosmējies: "Lai nu pūst!"

Drīz pēc tam atkal viens slepkava pārnācis un klauvējies pie vārtiem. Kaŗa kungs atslēdzis vārtus un līdz nu slepkava pabāzis galvu - uzcirtis ar zobenu un nonāvējis to. Tā viņš apkāvis visus slepkavas pa vienam vien.

Otrā rītā kaŗa kungs paņēmis meitiņu un pārvedis ķēniņienei; tā nu vīra radu ļaunais nolūks neizdevies.