Reiz kaŗa laikos viens zaldāts sadomājis bēgt, jo ļoti gribējies redzēt dzimteni. Vienā naktī nu izbēdzis ar'. Gājis, gājis pa lieliem mežiem un purviem, līdz beidzot saticis vienu pavecu vīru, kas jājot bijis apmaldījies. Nu abi sēdušies zirgam mugurā un jājuši tik uz priekšu pa vienu lielu mežu. Uznākusi nakts un šie vairs nezin, kur jāt. Tad izbēgušais kaŗavīrs uzlīdis kokā apskatīties, vai neredz kur kādas uguns. Kā tad - ieraudzījis ar. Nu abi devušies uz to pusi, kur spīdējusi uguns, un nonākuši pie nelielas mājiņas.

Iznākusi vecene priekšā, ievedusi zirgu stallī un pašus istabā. Tur padzirdījusi, paēdinājusi un aizlaidusi gulēt uz istabas augšas. Vecais arī ātri aizmidzis, bet izbēgušais zaldāts nevarējis aizmigt, jo bijis tāds nemiers. Te viņš dzird, ka ap pusnakti sajāj divpadsmit jātnieki: tēvs ar diviem dēliem un deviņiem palīgiem. Viņi bijuši laupītāji. Vecene nu izstāstījusi, ka uz kūts guļot divi vīri, lai nokaujot tos, tiem jau arī esot droši vien daudz naudas.

Nu zaldāts paķer zobenu un sāk šos gaidīt. Kā tad - nāk pa vienam vien, bet šis visus nokaun. Nu viņš modina veco augšā un pastāsta tam, kas noticis.

Otrā rītā vecais aizgājis uz pilsētu un atgriezies ar lielu kaŗaspēku. Zaldāts nu redzējis, ka vecais ir pats ķeizars. Viņš nu stipri nobijies un lūdzies, lai piedodot, ka viņš izbēdzis no dienesta.

Ķeizars viņam visu piedevis un teicis : "Tu jau esi paša Dieva sūtīts. lai glābtu man dzīvību."

Viņš paņēmis zaldātu par savu vistuvāko kalpu un zaldāts nodzīvojis jo laimīgu mūžu.