Reiz dzīvoja vienā mājā vīrs ar sievu un mazu meitinīti. Tēvs tika noņemts kaŗa dienestā un dienēja tur jau vairāk gadu. Meitene bija pašulaik gadi 7 veca.

Reiz meitene lūdzas mātei, lai laižot šo dārzā padzīvoties. Māte arī atļāva, lai iet. Bet taisni tai laikā tai dārzā ienāca laupītāji un aiznesa meiteni uz savu māju lielā mežā. Meitenītes drēbes viņi atstāja pie upes, lai ļaudis domātu, ka meitenīte peldēdama noslīkusi upē. Uz ceļa laupītāji piekodināja meitenītei, ka šai nebūs neviena cilvēka žēlot, ja redz, ka kāds tiek kauts. Ja viņa kādu žēlos un sāks raudāt, tad to sagriezīs gabalos. Meitene nu arī turējās un neizrādīja savas žēlastības.

Reiz slepkavu mājā bija iemaldījušies divi vīrieši. Vecākais laupītājs ar savu sievu laipni uzņēma ienākušos svešniekus, bet meitenīti šo cilvēku bija ļoti žēl. Viņa uzrakstīja mazu zīmīti un slepus to iedeva vienam svešniekam. Zīmītē bija rakstīti šādi vārdi: "Jūs esat ienākuši slepkavu bedrē, kur lūkos jūs nokaut. Pēc maltītes jūs vedīs vienā vēsākā kambarī atdusēties un tad aizvedīs uz citu kambari, kur jūs nokaus."

Kad svešinieki bija paēduši, saimnieks ar saimnieci tos uzaicināja: "Nākait līdz uz vienu-vēsāku kambari atdusēties."

Svešinieki pateicās un gāja arī saimniekiem līdz. Pie durvīm saimnieks sacīja: "Eita nu iekšā!"

Svešinieki atbildēja: "Mājas tēvam un mājas mātei jāiet papriekšu, tad mēs, svešinieki, iesim jums pakaļ."

Šie nu arī iegāja papriekšu, bet svešinieki steigšus aizgrūda durvis un aizslēdza cieti. Tad viņi gāja meklēt meiteni, ko pēdīgi atrada istabā pie loga sēdam un raudam. Viņi nu tai izstāstīja, ka laupītājus ieslēguši istabā, par ko visi bija priecīgi. No sarunām izskaidrojās, ka viens svešinieks bija meitenes tēvs, kas atradās kaŗa dienestā. Tā runājoties, viņi dzirdēja, ka kas ārā pie vārtiem dauzās. Meitene par to ļoti izbijās un stāstīja, ka nu nākot citi slepkavas. Tālāku viņa sacīja: "Ja nebūs saimnieka un saimnieces, kas viņiem pretī iet, tad viņi mūs nokaus."

Tēvs tagad paņēma riņķus un lika meitenei, lai atveŗ vārtus. Kā meitene atvēra vārtus, tā tēvs tūliņ uzmeta slepkavām riņķus uz kakla un tad kopā ar savu biedru sasēja visus noziedzniekus.

Pēc kāda laika atkal tika zvanīts pie vārtiem un meitene jau sāka baidīties, ka nu nākot citi slepkavas. Tēvs izgāja skatīties un atrada, ka bija atnākuši piecdesmit kaŗavīri, kas bija izgājuši meklēt nozudušos biedrus. Nu bija visi ļoti priecīgi un gāja atpakaļ uz māju, bet slepkavas nodeva tiesai.