Vīnu reizi senejūs laikūs guoja pa ceļu nu dorba vīns zemnīks. Īt jam vajadzēja par mežu un jū mežā aptvēra nakts. Tī mežā itys zemnīks dadzyna sovu tāvu un jī abadivēji aizzamaldējās un navarēja nikai tikt nu meža uorā. Jī nazynuoja tī ceļa, jī vēl pyrmū reizi guoja caur tū mežu. Sadūmuoja dāls un runoj uz sovu tāvu: "Zyni kū, tjāt? Fs leišu uz kūka un pazavēršu, kur ir gols itam mežam."

"Labi!" pasacēja tāvs.

Dāls izleida uz augsta kūka un verās, bet gola mežam jis naradzēja, īrāudzēja tikai natuoli guni. Jis nūkuopja nu kūka un jī abadivēji ar tāvu nūguoja uz tū vītu, kur jis redzēja nu kūka tū mozū gunteņi. Daguoja jī pi tuos vītys, kur speidēja guns - verās: tī moza ustabeņa. Jī īguoja tymā ustabeņī, tī atroda vīnu vacu vecini. Jī prosuos pi vecinis naktis muoju, veciņa arī īlaidja jūs un pakluoja jīm gultu uz ustobys. Ceļa veiri, nikuo nazynuodami, izleida uz ustobys gulātu. Vacais tāvs, kai beja cīši pīkusis, tīuleņ lykuos un dreiži aizmyga, a dāls nagulēja. Jis tī vysys molys apsavēra un atroda daudz blišu un zūbanu. Tūlaik dāls nu reizis, pazyna, ka itymāustabeņī dzeivoj razboinīki. Jis tāvam nikuo napascēja, bet izlasēja sev lobu zūbanu un vys gaida, kas byus tuoļuok. Na par garu laiku atīt daudz puišu, vysi ar pylnim rūkim vysaidys boguoteibys. Veciņa stuosta itim razboinīkim, ka pi jūs uz ustobys guļ div ceļa veiri. Pots vacuokais razboinīks nūsyuta vīnu sovu puisi nūsist tūs ceļa veirus, bet ceļa veirs naguļ, sēd un gaida, kas leis uz ustobys pa trepi. Kai īraudzēja ceļa veirs razboinīka golvu, nu reizis ar zūbanu jam golva nu placu. Tai jī vysi razboinīki leida un vysim jis nūcierta golvas.

Uz reita pazacēļa tāvs un izzynuoja nu dāla, ka jis nūkova vysus razboinīkus un ratovuoja sevi un tāvu nu nuovis. Tāvs ar dālu obadiveji nūkuopja nu ustobys, pajēmja vysu razboinīku boguoteibu, ar vecini pakuora uz vīna apsis kūka.