Dzīvojis vīrs ar sievu. Vīrs izgājis dienām strādāt, un dažreiz strādājis līdz pusnatij. Reizu reizēm kā izlūks atnācis svešs vīrietis.

Kādu dienu aizgājis atkal vīrs strādāt un pateicis, ka pārnākšot pusnaktī. Vakarā sieva vērpusi. Pietrūkušas pakulu kodeļas un gājuši kambarī paņemt. Par nelaimi nezinājusi, ka ar notumsu iegājis kambarī svešais vīrietis un ietupies pakulu ķocī. Sieva apraudzījusi, ka viens cilvēks tup, izbijusies, bet mukt nemukusi. Viņa paņēmusi vienu kodeļu un teikusi, ka to vērpšot šovakar, citas citu padienu. Nelikusies zinot, ka ķocī ir vīrs, bet apraudzījusi bārdu un teikusi, ka to kodeļu. vērpšot rītvakar.

Iegājusi istabā, vērpusi un domājusi, ka nu viņai svēts vakars. Nācis iekšā no kambaŗa slepkava un prasījis mīļi, ko viņa darot un kā viņai ejot. Beidzot prasījis, vai viņai vīrs arī esot Sieva atteikusi, ka kādreiz bijis gan, bet tagad neesot. Slepkava sācis uzrunāt, lai paliekot viņam par sievu. Sieva, vārdā Anna, teikusi, ka esot ar mieru, bet pati gaida pusnakti, kad pārnāks vīrs. Viņa tikai vērpjot. Slepkava ejot gulēt, bet sievai bail bēgt, jo citas mājas bijušas tālu. Slepkava teicis: "Anniņ, nāc gulēt, ko tu čiep."

Sieva atteikusi: "Vīriņam bikses čiepu."

Pusnakts pienākusi, un slepkava aizsnaudies. Vīrs nākot no darba, nevarējis saprast, ko sieva tik ilgi darot, ja uguns vēl spīdot. Pienācis pie loga un skatījies. Sieva ieraudzījusi, pametusi ar roku, izgājusi laukā un izstāstījusi visu vīram. Vīrs aizskrējis pie tuvākiem kaimiņiem un sasaucis visus. Visi atskrējuši, aplenkuši māju un saņēmuši slepkavu cieti. Slepkavam bijuši aiz zābaka daudz kumpju.