Tāvs, muotja i meita dzeivuoja labi vīn puortykuši. Vīnu reizi jīm vaidzēja braukt uz cīmu, viņi nūbraucja, a meita vīna patja palyka muojuos. Kad atguoja vokors, viņa apstruoduoja vysus dorbus un patja nūguoja uz solu pēc ūtras meitines, kab viņa atītu uz viņu gulātu.

Aizīdama viņa atstuoja sovuos muojuos durovas vaļā, naaizslāgtas. Kod atguojušas uz muojom, cīma meitine guoja pogrobā pēc uobuļim. Kad īguoja tei meitina pēc uobuļim, jei tur īraudzēja vīnu lelu puisi koktā ar lelu buordu. Izguojusja uorā nu tuo pogroba, teicja uz ūtru meitiņu: "Es īšu otkon uz muojom, a tev jau muojā ir ūtrys."

Tei meitiņa nimoz nazynuoja par tū puisi, i tei solas meitiņa arī napascēja, ka tur ir pogrobā koktā taids veirīts. Kad nūguoja tei meitiņa uz muojom, viņa palyka vīna patja. Paguoja nagars laiceņš, viņa jau gribēja īt gulātu, kai uz reizes uzleida tas lelais veirīts nu tuo pogroba. Viņa ļūti puorbejās, nazynuoja, kū darīt nu lelos baiļas. Tys veirīts teicja uz tū meitiņu: "Īdūd man ēst."

Tei meitiņa kad guoja pakaļ gaļai, tad viņa dūmuoja īlīst jipteigas zuoļas, bet pēc tam viņa apdūmuoja, ka tas nabyus lobi. Kad viņa uzcepja gaļu un devja viņam ēst, tad viņš teicja: "Ēd tu pa prīšku, tad es arī ēsšu."

A viņa teicja: "Nav ilgi, kai es ēžu."

Nu kū darīt? Vajaga ēst, kad viņš naatlaižas; a to viņš saus nūst, kad viņa naēss. Kad viņi paēdja; tad tas veirīts teicja: "Īsim gūlātu!"

A viņa teicja: "Es vēl nagrybu īt gulāt."

Viņš nimoz naatlaižas, kab ītu. Kad viņi nūguoja uz guļamu kambari, tod tas veirīts teicja: "Nūvelcīs vysa plyka."

Viņa teicja: "Es kraklu gon navilkšu. Nūgērbīs arī tu vyss!" Viņš uzreizes nūgērbjās, tikai kraklu pamatja uz mugoras. Tū vokor ļūti lels soltums beja, ka nimoz uorā navarēja stuovēt. Kad tei meitiņa pagulēja nagaru laiciņu, tad viņa tam veirīšam teicja: "lzlaidīt mani uorā, es grybu."

Viņš izlaida arī, a viņa apgērbjās, aizleida aiz durvim un sēd. Tas cylvāks gaida, gaida - guoja uorā pakaļ viņai. Kai viņš izguoja uorā, viņa durovas aiztaisēja, īguoja ustobā, pajēmja levolveri un staigoj ap lūgim. Kai viņš gryb īt pa lūgu, tai viņa pi lūga un gryb saut. A viņš lyudzās un prosa, lai padūd viņam bikses, a viņa nadūd cikom viņš uorā nūsola.

Ap divpadsmit stundjom atbraucja laupītuoji ar pulku zyrgu. Pamanējuši, ka viņu draugs plyks un nūsals, pakāruši jū un prūjom. Atbraukuši tāvs ar muoti un viņa izstuostēja jīm vysu tū breinumu, bet pēc tam saslyma un nūmyra.