Viens ceļa vīrs. uz Rīgu braukdams, iebraucis Kauču silā, kur bieži slēpušies laupītāji. Pienācis viņam kāds liels vīrs un lūdzis, lai šo kādu gabalu pavedot. Ceļa vīram bijis no svešinieka bailes un tādēļ viņš šo arī pajēmis, domādams, ka runādamies varbūt sagaidīs kādu pretī braucēju. Tā runājoties ceļa vīrs ieraudzījis, ka svešiniekam aiz zābaka liela ir aizbāzts liels dūcis, un nu domājis, ka svešinieks ir patiešām laupītājs. Lai nu varētu vēl kaut kā pakavēties, ceļa vīrs sacījis: "Man gribētos ēst, vai tu. ciemiņ, arī kādu kumosu neuzkostu?"

"Ēstu ar'," svešinieks atbildējis.

Ceļa vīrs nu sācis lēnām raisīt savu ceļa kuli, griezis maizi, taisījis cibu vaļā, arvien gaidīdams, ka varbūt sastaps vēl kādu braucēju; bet kā par nelaimi nedzirdējis nekādu ratu rībam. Tā nu viņš apsmērējis savu maizi ar sviestu un sācis ēst. Svešais vīrs arī izvilcis savu lielo dūci no zābaka liela, un sācis ar to likt sviestu mutē. Dūcis bijis sarkans, kā ar asinim aptraipīts. Ceļa vīrs domājis, ka nu nav vairs jākavējas. Kā nu svešais vīrs atkal iebāzis savu asiņaino dūci mutē, tā viņš sitis ar visu spēku pa dūča spalu, un asmens tūliņ ieskrēja svešiniekam rīklē. Tas nu novēlies no ratiem un bijis drīz vien pagalam.

Ceļa vīrs arī nokāpis no ratiem un gājis apskatīt nogalināto laupītāju. No ratiem gāžoties, tam bijusi izkritusi labi liela kule, pilna ar naudu. Viņš pajēmis to naudu un braucis atkal tālāku uz Rīgu.