Vecīts braucis uz Rīgu. Vecīšam bīš pašvaks zirdzīc un ceļā zirdzīc apkusis. Vecīts pieturēš ceļmalā, auzoš zirgu un tai pašā reizā pats ar iekodis. Kā nu šis paņēmis maizes kūlīti un taisīš vaļā, tā pie šā pienācis lielc vīrs un prasīš, vai šim ar došot ēst. Vīram bīsi liela kūja līdz un to šis nolicis līdzās. Vecīts sacīš, lei jau ēdot vie, šim jau cibīnā esot kaņepes, un maizīte ar esot, gan jau abim divim pietikšot. Vīrs nu griezis maizi un ēdis, ņēmis ar nazi kaņepes un bāzis sev mutē. Tā lielais vīrs sacīš: "Ēd nu ēd, vīrī', pēdīgo reizi un paēdies ritīgi!"

Nu vecīts sapratis, kas par lietu, ka lielais vīrs ir laupītāš un grib šo nokaut. Vecīts nu uzmanījies. Ka lielais vīrs bāzis ar nazi kaņepes mutē, tā vecīts šim pa roku no visa spēka - plaukš, un nazis ieskrēš laupītājam rīklē un šis bīš beigts. Nu vecīts iestiepis laupītāju mežā, apkasis šo ar sūnām un ta braucis akal savu ceļu un laupītāja kūju uzlicis vezumā.

Vecīts izbraucis Rīgu un ka atbraucis mājā, ta sācis apskatīt laupītāja kūju un nu atradies, ka kūja pilla ar zelta naudu.

Otrā gadā vecīts akal braucis uz Rīgu. Kā nu šis ticis da tai vietai, kur šis ar laupītāju saticies, ta uzreiz iedomājies paskatīties, vai šis vē tur ir vai ne, kur šo pēr nolicis. Vecīts piegāš un paspēris ar kāju. Nu izvēlusies vesela tarba zelta naudas. Vecīts sagrābis laupītāja naudu un braucis akal savu ceļu.