Seņuok nabeja vilcīņu un peļņuos ļauds guoja kuojom. Vīnu reizi, rudeņa laikā, guoja nu lelas pilsātas zemnīks nu dorba uz sātu. Īdams taidu lelu ceļu, jis pīdzyna sev kuojuos tulznu. Zemnīks cīši pīkusa, pīguoja nakts un jis atsasāda meža molā uz vacaines, izvylka nu maisiņa pīna pūdiņu un buteli brandvīna, bet tikai jis suoka ēst - redz: izīt nu meža krīvs ar lelu kuplu buordu un izskrīn arī suns, lels, palāks. Daīt itys krīvs pi zemnīka kluot un vaicoj : "Nu kurīnes tu taids esi?"

Zemnīks atbildēja: ,,Es asmu cylvāks un eimu nu peļņas uz sātu."

Tūlaik krīvs jam soka: "Es taidu kungu nu peļņas gaidu."

Zemnīks, kad izdzierda itūs krīva vuordus, nūsabeida. Krīvs atsasāda kluot pi zemnīka, izvylka nu zuoboka auļa lelu nazi un suoka ēst ar nazi pīnu. Zemnīks nūsabeidīs dūd suņam maizi ar pīnu, bet krīvs nagrib dūt suņam un soka: "Suņs paēss tova ašņa!"

Kad krīvs lyka mutē nazi ar pīnu, zemnīks, ilgi nadūmuodams īsyta ar kulaku pa nazi, nu puorsadyura caur krīva muti un suns kai krita uz sova saiminīka, tai saplēsja jū gobolūs. Zemnīks pajēmja krīva vāzdu, kura beja pīlīta ar zaltu, un tai pat pajēmja juo syksnu, pi kuras beja pīšyuts arī daudz zalta naudas

Zemnīks pajēmis vysu krīva montu, laidās skrīt pa mežu, jo jis dūmuoja, ka tur mežā ir vēļ cyti draugi krīvam. Aiz meža jis īraudzēja guni mozā ustabiņā, īguoja īškā un pasaprasīja puorgulēt nakti. Buoba īlaidja zemnīku ustobā. Tī beja divi buobas un vīns bārns. Buobas soka zemnīkam: "Mēs taidu kungu, kuri īt nu pejņas, gaidam!"

Otkon zemnīks nūsabeida un dūmoj pats sevī: "Varbyut te vēļ dzeivoj kaids krīvs, kurs var nūkaut un apjemt vysu nūpelnētū naudu."

Zemnīks nikur naīt un gaida, kas te byus tuoļuok. Buobas staigoj uorā un nazkuo gaida. Ap pusnaktim atskrēja tys suņs. Buobas īraudzēja, ka suns vīns pats atskrēja uz sātu, bet saiminīka nav. Buobas nikai navarēja sagaidīt sova krīva un suoka rauduot, runuodamas : "Itys zemnīks ir nūsitis myusu saiminīku."

Na tai juo beja žāl saiminīka, bet žāl beja juo zalta vāzdas un syksnas. Buobas rauduodamas aizskrēja uz natuolēju cīmu pēc paleiga, bet zemnīks itūs vuordus dzierdēja. Kad juos aizskrēja, jis pajēmja tu vāzdu ar syksnu un izguoja uorā nu ustobas un aizguoja sovu, ceļu taišņi uz sātu. Sātā jis puordevja itū zalta vāzdu un taipat izstyna tū syksnu un izjēmja zalta naudu un tagan dzeivoj cīši boguots; bet kur jis pīdzeivuoja ituos boguoteibas, nikas nazyna.