Vienai mātei bijušas trīs meitas. Tās, kādu vakaru pie loga sēdēdamas, sarunājušās. Pirmā teikusi: "Kad pie mums nāktu kāds muižnieks, tad es gan precētos!"

Otrā sacījusi: "Kad pie manis nāktu kāds saimnieka dēls, tad es tūliņ pie tā ietu!"

Trešā: "Ja pie manis nāktu kāds ar misiņa bārdu, tad es tūliņ pie tā ietu!"

Slepkavas, gar logu iedami, to bija dzirdējuši. Tūliņ pēc kāda laika tad pie pirmās ieradies muižnieks: lai pie viņa ejot! Tas nebijis vis muižnieks - tas bijis slepkava.

Meita apsolījusies. Tā šis teicis, lai meita tai un tai dienā atnākot pie viņa ciemā. Šī atbildējusi: labprāt, bet ceļa nezinot. Par ceļu nekas, atteicis, apkaisīšot ejamo teku ar sāli, bet lai tikai nākot.

Labi. Otru dienu gājusi. Bijis jāiet pa lielu, lielu mežu. Beidzot nonākusi pie slepkavu mājas, meža vidū. Dauzījusies pie vārtiem, attaisījusi veca vecenīte vārtus un sacījusi: "Vai, meitiņ, tu jau esi ienākusi slepkavu mājās! Slepkavam ir burvīgs suns, tas ieejot nevienam nekā nedara, bet izejot ļoti dikti rej. Nāc, es tev došu ēst! Slepkavas tagad nav mājās."

Labi, paēdusi. Pēc tam vecenīte teikusi: "Lien tanī aizkrāsnī, tur viņi tevis nedabūs!"

Ielīdusi. Drīz pārnākuši slepkavas un pārveduši līdz kādu jaunkundzi; tai bijuši daudz gredzenu pirkstos, bet mazā pirkstiņā dimanta gredzens. Šo dimanta gredzenu nevarēdami nomaukt, nocirtuši pirkstiņu, bet pirkstiņš ieskrējis ar visu gredzenu aizkrāsnī. Viens slepkava gan teicis: jāiet pakaļ, bet citi: "Neej vi's, tagad tumšs, gan rītā dabūs."

Labi, palikuši mierā un gājuši gulēt. Nu meita izlīdusi no no aizkrāsns un vecenīte to lēnām pavadījusi pa vārtiem; bet suns tomēr sācis nikni riet. Neko vairs darīt - meita iekāpusi tukšā vītola vidū un paslēpusies no suņa. Slepkavas, izdzirduši suni rejam, vaicājuši vecenītei: "Kas izmucis?"

Atteikusi, ka viena meita te bijusi, bet atkal aizgājusi. Tad visi slepkavas paņēmuši zobenus un gājuši bēgli meklēt. Izmeklējuši visu mežu, bet neatraduši meitu. Beidzot viens zobenu izdūris dobajam vītolam cauri un sadūris meitai vēl roku, tomēr nemanījuši, ka šī tur paslēpusies, aizgājuši bešā. Meita nū sasējusi sadurto roku, izkāpusi no caurā vītola un steigusies uz mājām. Mājā noglabājusi nocirsto jaunkundzes pirkstiņu ar visu dimanta gredzenu.

Te, otrā vai trešā dienā slepkavu virsnieks, saucamais muižnieks, pie meitas klāt: Kādēļ neatnākusi pie viņa ciemoties? Viņa atbildējuse: "Es sagriezu roku - nevarēju!"

Bet pa to laiku meitas māte bija aizsteigusies pēc tiesnešiem. Tie atnākuši - meita izņēmusi pirkstiņu ar dimanta gredzenu un nu teikusi slepkavam acīs : "Neiešu vis pie tevis, tu esi slepkava! Es biju pie tevis un redzēju, ka tu nocirti šo pirkstiņu."

Tiesneši tad saņēma to slepkavu, saķēra tos citus lai nu nosodīja visus.

P i e z ī m e. To pašu gluži vienādi stāsta arī Īģenē Saržants; Nurmuižas Galmačās Kurz. Anna Zusmanis; Ozolu pagastā Vidz. P. Dambītis; Lielvārdē Paegļu Mārtiņš. L. P.