Reiz dzīvojis viens krodzinieks, kam bijusi diezgan skaista meita. Krodzinieks gribējis meitu izprecināt, bet viņa nevarējusi atrast sev pa prātam vīru. Beidzot krodzinieks noskaities un nolēmis meitu atdot tam, kas no rīta pirmais ienāks krogā. Otrā rītā ļoti agri pie durvim klauvēja divi cilvēki. Krodzinieks priecīgs atvēra durvis un aicināja viesus iekšā. Viesus pamielojis, viņš tiem pastāstīja, ka dos viņiem savu meitu. Meita bijusi ar mieru un nu visi trīs gājuši projām.

Viņiem bija jāiet diezgan ilgi: cauri mežiem, pļavām un laukiem. Tomēr pēdīgi viņi nonāca pie kādas diezgan lielas mājas. Tagad abi vedāji veda viņu iekšā, jo tā bija viņu māja. Otrā dienā abi vīrieši aiziet projām, piekodinādami meitai, ka visās istabās viņa var iet, izņemot vienu, kuras durvis esot aizsietas ar lūku.

Tikko abi aizgājuši, sieva sāk apstaigāt savu jauno māju un beidzot pienāk arī pie aizliegtām durvim. Brīdi padomājusi, tā atsien arī tās durvis un ieiet iekšā. Tā istaba bijusi ļoti vienkārša, bet netālu no durvim stāvējis nolikts ozola bluķis, un pie tā piesliets cirvis. Visu apskatījusi, meita izgājusi ārā un aizsējusi durvis cieti, tāpat kā bijušas.

Pēc maza laiciņa pie viņas istabā ienāk veca sieviņa un pastāsta viņai, lai tā paņemot div kukulīšus maizes, palienot zem gultas, kas atrodas pretim ozola celmam, un lai gaidot, kamēr ienāk viņas abi vīri. To pateikusi, sieviņa aizgājusi.

Meita izdara, kā stāstīts. Drīzi atnāk viņas abi vīri, vezdami skaistu meitu. Viņi uzliek meitu uz bluķa un nocērt tai galvu. Bet nejauši nocirties arī meitas mazais pirkstiņš, kas aizskrējis pie meitas pagultē. Nokritušo pirkstiņu meita iebāzusi kabatā.

Nogalinājuši atvesto meitu, abi vīri gājuši atkal projām un aizsējuši durvis cieti, tā ka meita ārā netikusi. Nu meitai bijis divas dienas jāsēd istabā.

Trešās dienas rītā atkal ieradusies vecā sieviņa un izlaidusi meitu ārā. Meitai tajā mājā nu vairs nepatika un viņa nolēma bēgt. Vecā sieviņa viņu izvedusi ārā no meža un meita skriešus devusies uz tēva māju.

Atskrējusi pie tēva, meita izstāstījusi, ko redzējusi mājā. Tēvs to dabūjis zināt, meitu projām vairs nelaidis.

Pa to laiku atkal atgriezušies viņas vīri un neatraduši meitu mājā. Meita steigdamās bija aizmirsusi aiztaisīt durvis, un abi slepkavas varējuši viegli uzminēt, uz kuru pusi meita aizskrējusi.

Viņiem bija bailes, ka meita neizstāsta tēvam, tādēļ tie ātri dzinušies meitai pakaļ. Bet meitu viņi tomēr vairs nepanākuši. Skriedami viņi nonākuši atkal pie krodzinieka.

Krodzinieks viņus mīļi aicinājis iekšā un ļoti pamielojis. Meita bijusi vīna glāzītē ielikusi nogalinātās meitas mazo pirkstiņu. Laupītāji, to ieraudzījuši, ļoti noskaitušies un gribējuši tēvu un meitu nonāvēt, bet citi mājas iedzīvotāji, dzirdot stipro troksni, skrējuši krodziniekam palīgā un visi kopā nonāvējuši laupītājus

Tagad nu meita bija brīva. Viņa apprecēja bagātu saimnieka dēlu un dzīvoja laimīga.