Reiz dzīvojis viens melderis ar savu sievu. Viņiem bijušas trīs skaistas meitas, tikai par nelaimi visas ļoti klusas un diezgan slinkas. Kādu dienu māte aizdzinusi viņas uz tirgu. Tur viņas redzējušas, ka puiši pērk un dāvina citām meitām dažādus niekus, bet viņām nedāvinājis neviens. Uz māju ejot, viņām pienācis klāt smalks kungs un iedāvinājis katrai zelta gredzenu, solīdamies apciemot. Pēc kāda laika viņš atbraucis arī precībās pie vecākās meitas. Šī arī gatava nācēja - sataisījusies un braukusi tūlīt līdza. Braukuši kādu laiciņu un iebraukuši lielā, lielā mežā. Uz reizi mežs beidzies un tur atkal bijis liels, liels klajums un klajumam pašā vidū bijusi lepna pils. Kungs ievedis viņu pilī, ierādījis istabas un teicis, lai tikai viņa esot paklausīga, tad varēšot labi dzīvot. Otrā rītā kungs gājis uz medībām un iedevis vecākai meitai atslēgas noteikdams, lai tanī istabā, kam esot mazā atslēdziņa, iekšā neejot, jo tur esot nikni zvēri, kas varot viņu saplosīt. Iedevis arī zelta olu, ar ko spēlēties, teikdams, ka mājā nākot ola jāatrāda. Tikko šis aizbraucis, vecākā māsa sākusi staigāt pa pili. Izstaigājusi visas istabas un viņai palicis gaŗš laiks. Domājusi, ka tik nikni jau tie zvēri nebūs, pavērusi mazu šķirbiņu un paskatījusies iekšā. Tur nebijis neviena zvēra, bet ļoti daudz līķu, tikai visi bez galvām. Galvas bijušas sasviestas kaktā. Aiz bailēm viņai izkritusi ola no rokām un iekritusi asinīs. Nu gan satrūkusies un mazgājusi asinis nost, bet mazgādāma nomazgājusi arī zeltu. Atnācis kungs - prasījis olu. Šī arī parādījusi, bet ola bez zelta, Tā nu ne vārda neteikdams, kungs ievedis viņu istabā un nocirtis galvu.

Pēc kāda laika kungs pārģērbies un braucis pēc otras meitas. Tā arī gājusi. Aiziedama solījusies atlaist vecākiem kādu ziņu, bet nenodzīvojusi ne dienu, izgājis tāpat kā pirmai māsai.

Braucis pēc trešās meitas. Māte gan negribējusi ne par kādu naudu dot, bet beidzot ar lielām lūgšanām atdevusi arī. Bet jaunākā meita bijusi gudrāka: viņa iesējusi olu lakatā un ola krizdama nenosmērējusies. Vīrs atnācis - prasījis olu. Šī arī parādījusi. Nu kungs ļoti priecājies un teicis, ka viņa esot uzticīgākā no visām. Tā nu dzīvojuši kādu laiku, bet meitai bijis ļoti bail, ka viņš neieiet aizliegtā istabā un nepamana, ka viņa tur bijusi. Tāpēc vienu dienu, kamēr šis medībās, meita aizbēgusi. Bēgusi, bēgusi - meža malā atskatījusies un redzējusi, ka viņai dzenas pakaļ. Pa ceļu braukuši divi vīri; viens ar podu vezumu un otrs ar abrām. Pieskrējusi pie podnieka un lūgusies, lai šo paslēpjot. Bet podnieks neslēpis un teicis, lai ejot pie abrinieka. jo abras esot lielākas nekā podi. Meita arī aizskrējusi pie abrinieka, un tas paslēpis viņu apakš beidzamās abriņas. Tā drīz arī kungs bijis klāt - prasījis, vai neesot redzējuši kādu sievieti gaŗām ejam. Šie atbildējuši, ka ne. Nu sācis krāmēt abrinieka vezumu laukā, tikai par laimi beidzamo abru aizmirsis pakustināt un tā meita izglābusies. Neko nepanācis, aizgājis atpakaļ. Meita izlīdusi no abras, aizgājusi pie vecākiem un dzīvojusi laimīgi.