Vienam bagātam melderim bijusi meita, kas nevarējusi vien izvēlēties vīru, neskatoties uz lielo precinieku pulku. Reiz pie meitas atnācis kāds labi ģērbies precinieks un uzdevies par Zāļās muižas kungu. Meita uzaicināta kādreiz muižu apmeklēt. Meita reiz arī gājusi pa precinieka izstāstīto ceļu muižu apskatīt. Visu dienu meita gājusi, kamēr beidzot muižu arī atradusi. Tā bijusi liela meža vidū. Meita iegājusi pirmā istabā, tur nekā nebijis. Gājusi otrā istabā, tur pie durvim stāvējuši divi lieli melni suņi. Meita sabaidījusies, bet kad suņi to nerējuši, tad gājusi vien istabā iekšā. Otrā istabā arī nekā sevišķa nebijis. Meita gājusi trešā istabā, un te nobrīnējusies par lielisko greznību un bagātību. Istaba bijusi pilna ar visādiem dārgumiem un zeltu. Aiz trešās istabas nākušas vēl citas istabas. Arī tās meita gribējusi apskatat. Ieejot ceturtā istabā, meita saodusi līķu smaku, bet pati istaba bijusi tukša. Gājusi nākošā istabā. Šī istaba bijusi pilna līķu, visvairāk sieviešu. Meita nopratusi, ka šī ir laupītāju māja, un bēgusi no pils laukā. Bet suņi pie otras istaba durvim to nelaiduši ārā. Te nākuši arī laupītāji mājā un meita no lielām bailēm paslēpusies greznajā istabā aiz viena skapja.

Ienākuši divi kungi - viens no tiem meitas precinieks un ieveduši lepni ģērbušos jaunu sievieti. Sievieti tie piedzirdījuši, iznerrojuši un nogalinājuši. Sievietei pirkstā bijis skaists gredzens. To laupītāji nevarējuši novilkt, kādēļ nocirtuši visu pirkstu. Cērtot pirksts aizlēcis pie skapja, un meita jau drebējusi vieti bailēs, ka laupītāji to neierauga. Laupītāji izmeklējušies pirkstu, bet nevarējuši atrast un noteikuši: "E, ko to nieku meklēs, dabūs vēlāk."

Tad laupītāji sākuši dzert un tikmēr dzēruši, kamēr palikuši guļam. Meita pajēmusi nocirsto sievietes pirkstu, pielabinājusi ar ēdienu suņus un aizbēgusi.

Pēc kādam dienām dzirnavās pie meitas atkal ieradies precinieks ar otru laupītāju. Precinieks pārmetis meitai, par ko šī neaizejot šo apciemot, kā tad šis vienmēr pie šās nākot. Meita teikusi, ka šī jau esot Zaļā muižā bijusi. un nu sākuši stāstīt, ko šī tur redzējusi. Kad meita stāstījusi par suņiem un lielo bagātību. precinieks teicis: "Tiesa gan, tas viss mums ir!"

Bet kad meita sākusi stāstīt par līķu kambariem un līķiem, par sievieti, ko tie mocījuši un nogalinājuši, precinieks, laupītāju virsnieks, dikti noskaities un teicis, ka tādu lietu gan pie šiem neesot. Bet kad meita parādījusi sievietes nocirsto pirkstiņu, laupītāji gribējuši brukt tai virsū un nogalināt; bet te tiem uzbrukuši sargi un tos apcietinājuši. Vēlāk apcietināti arī citi Zaļās jeb meža muižas laupītāji.