Laupītājs par precinieku.

7. A. 955. A. Skolnieks M. Ķaupelis no M. Ķaupeles Nīcā. K. Lielozola kr.

Vienai meitai nācis viens bagāts brūtgāns, kas vienādi vien teicis, lai šī atnākot pie viņa paciemoties. Viņš tai izstāstījis ceļu un viņa gājusi arī. Kad viņa aizgājusi, bijis jau tumšs vakars, bet neviena cilvēka nebijis mājā. Tur bijusi tāda savāda vieta un viņa no bailēm palīdusi apakš vienu lielu kasti.

Pēc kāda laika atnākuši tur trīs slepkavas un pārnesuši līdz vienu nokautu meitu. Viņai bijis uz pirksta skaists zelta gredzens, bet kad viņi to nevarējuši nomaukt, tad viņi pajēmuši cirvi un nocirtuši pirkstu. Pirksts pasprādzis apakš to pašu kasti, kur gulējusi meita. Laupītāji bijuši dikti noguruši un teikuši, ka gan no rīta pacelšot kasti un uzmeklēšot gredzenu. Tad viņi aizgājuši gulēt. Kad viss palicis kluss, tad meita izlīdusi no kastes apakšas un izgājusi laukā. Tur bijuši nikni suņi un viņa pasviedusi gaļas gabaliņus suņiem, lai varētu tikt prom.

Tad viņa skrējusi, ko vien varējusi projām. Slepkavas tomēr izdzirduši suņu riešanu, izgājuši ārā un dzinušies meitai pakaļ, līdz ar suņiem. Meita izdzirdusi, ka viņai dzenas pakaļ, un tūliņ iekāpusi vienā caurā kokā. Pieskrējuši pie tā koka, suņi sāka riet un lekt uz augšu. Laupītāji dūruši kokā ar zobenu un tas zobens iedūries meitai ķenklē un nolūzis. Meitas neatraduši, slepkavas pārgājuši mājā, bet meita nokāpusi no koka, izrāvusi zobenu no ķenkles un pārgājusi mājā.

Slepkava brūtgāns atnācis pie meitas un prasījis, kālab viņa neatnākot pie viņa ciemā. Meitas vecāki savākuši polciju, kas tad apcietinājusi nevien šo brūtgānu, bet arī abus viņa biedrus.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku ir izrakstījuši skolnieks J. Dundurs un skolniece M.Upmale Nīcā. Trešais tāds variants nāk no K. Jaunzemes (Nīcā), kur precinieks ir nosaukts par Zaļbārdi. P. Š.