Laupītājs par precinieku.

8. A. 955. A. A. Lerchls - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 101, 67.

Reiz dzīvo nabags vīrs, vārda Vilis, mazā, mazā būdiņā ar savu vienīgo meitu. Būdiņa ir pašā mežmalā. Kādu dienu iebrauc lepns kungs būdiņā un sakās dzirdējis no citiem ļaudim, ka šim skaista meita, ko vēloties precēt.

Vilis gan citādi mierā, bet tomēr meitu ātrāki nedod, kamēr šī mazākais vietraugās bijusi.

"Labi," kungs atteic, "izvilkšu sudraba ķēdi no tavas būdiņas līdz manai muižai. Rītu lai tava meita tik nāk gar sudraba ķēdi, gan tad mani atradīs."

Meita no rīta iet gar ķēdi pa biezu, biezu mežu, kur vietām nevar ne cauri tikt. Ap vakaru ķēde nobeidzas vārtu priekšā. Viņa piedauzās pie vārtiem, tūdaļ iznāk sieviņa un atslēdz vārtus. Pagalmā meita ierauga vārtu katrā pusē divi lauvas. Tā sabīstas, bet sieviņa drošinādama ieteic, ka lauvas ieejot svešam ļauna nedarot; bet ja kāds svešs pa vārtiem ārā ejot, tad tūdaļ gabalos saplosot. Tomēr tas vēl nekas. Meita bez tam dabū arī vēl zināt, ka šī pils pieder slepkavām, kuŗi aizgājuši laupīt. Viņa grib atpakaļ griezties, bet sieviņa pamāca: labāk kādā mucā paslēpties. Slepkavas mēdzot ap to laiku mājās nākt, varot gandrīz tepat aiz vārtiem satikt. Nabadzīte paklausa un paslēpjas mucā. Nu līdz ko šī labi mucā ielīdusi, te slepkavas pārnāk ar ķēniņa princesi. Princese bija ģerbusies ļoti dārgās drēbēs un ar dārgiem gredzeniem uz pirkstiem. Slepkavas velk princesei gredzenus no pirkstiem. Kad vienu gredzenu nevar lēti novilkt, tad briesmīgie paņem cirvi un nocērt princesei pirkstu. Cērtot pirksts iesprāgst tai mucā, kur nabaga Viļa meita paslēpusies. Viens slepkava grib iet pirkstam pakaļ, bet par laimi otrs uzbļauj: "Ko nu meklēsi, gan dabūs rītā; nāc labāk te palīgā!"

Beidzot slepkavas nolaupa princesei arī dārgās drēbes un tad to iebāž cietumā. Nu slepkavas paēd vakariņas un tad noliekas gulēt. Naktī, kad visi slepkavas krāc, meita izlien no mucas un atminas, ka ienākot priekšnamā gaļu un maizes kukuļus redzējusi. Viņa paņem vienā rokā gaļu, otrā maizes kukuļus. Pie vārtiem pasviež vienai lauvai maizi, otrai gaļu. Kamēr lauvas ēd, šī atslēdz vārtus un projām. Bet nakts ļoti tumša: nevar vairs sudraba ķēdi ieraudzīt. Meita apguļas zem kupla kadiķa krūma un domā rīta gaismu nogaidīt. Lauvas tomēr pasviesto paēduši, sāk nikni rūkt. Ak tavas briesmas! Slepkavas tūliņ kājās un ar uguns pagalēm rokās meklē visu mežu. Par laimi pats virsnieks pavēl meklētājiem dziļāki mežā doties. Slepkavas izmeklējās nekā. No rīta meita pārnāk sveika pie tēva un izstāsta, ko piedzīvojusi. Tēvs noiet pie ķēniņa un pasaka, ka viņa princese slepkavu nagos. Ķēniņš paņem kaŗaspēku un liek Viļa meitai pa priekšu iet līdz pašai slepkavu pilij. Kaŗaspēks atron princesi cietumā un tūdaļ to atsvabina. Nu ķēniņš liek slepkavas pakārt, pili izpostīt; bet visus slepkavu dārgumus un naudu nabaga Viļa meitai atdot. No slepkavu naudas Vilis uzceļ savai meitai greznu pili.