Dzeivuoja vīns boguots muižinīks; nūmira juo sīva, bet palyka vīna meita, kuŗa beja cīši šmuka. Muižinīks, kai tāvs, cīši jū mīļuoja un žāļuoja. Vīnu reizi uz muižinīka meitu atbrauc svuotūs vīns jauničs, kurs izdevja sevi par ielu un boguotu grafu. Itys grafs beja jauns un cīši šmuks; muižinīka meita jū mīļuoja. Tai itys grafs braukuoja uz muižinīka meitu, cytu reiz atbrauc vēl ar sovu draugu, kuru īpazeistynuoja kai nazkaidu kunga dālu. Vīnu reiz vosoras laikā itys grafs naatbrauc kaidu nedēļu un vairuok uz muižinīka meitu. Meita jau navar nikai sagaidīt sovu grafu un palyka pavysam skumīga, bet tāvam nikuo narunoj, ka jei mīļoj grafu. Vīnu reizi sasalasīja meita īt uz mežu pastaiguot. Nūīt meita uz mežu, staigoj, dzīd vīna paša un losa ūgas. Staigoj jei, staigoj - verās: maziņš kalniņš. Pīīt jei pi ituo kalniņa, verās, ka tī ir zam zemes ustabiņa. Meita dūmoj: "Īīšu es tymā ustabiņā pasavārtu, kas tī ir."

Īguoja jei - verās: daudz pīsystu ļaužu! Īt jej tuoļuok pa tū ustobu un verās - tī smukā un boguotā ustobā stuov gulta nu vīna zalta un vysaidi duorgi deči. Meita dūmoj : "Es naīšu nikur, nūsaglobuošu zam gultas un gaidīšu, kas tī atīs, un zynuošu, kas te dzeivoj: vai zvēri, vai ļauds?"

Tai meita padarīja, paleida zam gultas, sēd un gaida, kas atīs. Jau taisījuos tymss, jau vokors, bet meita vys sēd zam gultas un gaida. Atīt treis jauni puiši un atvad vīnu cīši smuku meitu, vysa jei izpuškuota ar duorgim akmeņim un duorgim zalta gradzynim. Meita sēd zam gultas un verās, kaidi itī puiši. Jei pazyna sovu grafu un ūtrū, kuru grafs īpazeistynuoja kai kunga dālu. Meita klausuos, kas byus tuoļuok. Grafs pajēmja nūsyta itū meitu, nūjēmja nu juos kokla duorgūs akmeņus un nū rūku zalta gradzynus. Vīns gradzyns beja cīši duorgs un juo nikai navarēja nūjemt nu piersta. Kungs pajēmja ciervi un atcierta ar vysu pierstu, bet piersts ar vysu gradzynu nūkrita zemē. Gribēja trešais laupītuojs ļeist zam gultas un meklēt gradzynu, bet grafs runoj jam : "Lai byus, reit atrassim."

Suoka jī dzert un ēst. Dzardams grafs runoj sovim draugim : "Reit ap itū laiku es atvesšu boguota muižinīka meitu, pi juos ari ir daudz vysaida zalta."

Meita zam gultas vysu dzierdēja. Laupītuoji paēdja, padzēŗa un nūguoja gulātu. Kad laupītuoji aizmyga, meita pajēmja tū pierstu ar gradzynu un pa klusiņom izguoja uorā. Mežā vēl beja tymss un meita vys staiguoja. Kad izlēcja saule, meita tyka sovā sātā un vysu izstuostīja sovam tāvam un paruodīja jam pierstu ar gradzynu. Vacais muižinīks cīši sasabeida un nazynuoja kū darīt; bet meita runoj tāvam: "Ka šudin atīs tī laupītuoji, es ar jīm runuošu, bet tu īsi salasīsi nu vysas muižas stuodnīkus, tūlaik mes jūs ar pulku ļaužu satversim."

"Labi sadūmuoji, meit!" pasacīja tāvs.

Jau nūrītēja saule, atīt vokors. Atbrauc puora zyrgu smukūs rotūs grafs ar sovu draugu, un muižinīka meita pījem jūs. Leli vīsi ād un dzer, bet nikuo nazyna, kas jūs gaida. Vacais muižinīks jau losa sovus struodnīkus, kab itūs lelūs vīsus sasītu. Jī vysi dzer un runoj. Meita-suoka runuot, ka jej šū nakt redzēja sapynā, ka zam jūs gultas guļūt atciersts vīnas smukas meitas piersts ar vysu duorgū zalta gradzynu. Laupītuoji verās vīns uz ūtra, bet nikuo narunoj.

"Jā," suoka runuot grafs, "jau sapynam navar ticēt!" Napabeidzja grafs sovas runas, kai jau atskrējuši vysas muižas kolpi un struodniki sasēja itūs vīsus ar viervem, nūgruoja uz mežu. kur jūs ustoba, un tur sagyva vēļ trešū laupītuoju. Atroda tymā zemes ustobā daudz vysaida monta, un daudz nūsystu laužu. Itūs laupītuojus vysus pakuoŗa aiz mēles un ībuoza pūrā. Pēc tuo laika vairuok tymā mežā nasavad taidi leli vīsi, kuri braukoj uz muižinīku meitom, nūsaukdami sevi par grafim un kungim. Tai vysi tī tagad dzeivoj mīrīgi.