Senuok pi mums vysur beja bīzi un dziļi meži. Reizi vīna jauna šmuka meitiņa aizguoja uz mežu ūguos un aizzamaldīja. Staiguodama pa mežu, jei sateik puišus, vīns jū suok svuotuot. Nu suokuma jei nagribēja īt, bet kad jis izstuostīja, ka asūt cīši boguots, un jo natycūt, tod lai ejūt apsavārtu. Izvad jū uz stygas, paruoda, uz kuru pusi īt, un pastuosta, ka pi muojas vuortim gulēs divi leli suņi. Ejūt īškā vajag sacīt suņim: "Sabaļ, Moska, laid man īškā, byušu jyusu saiminīca."

Pa nūruodītū stygu jei īt, īt un daīt pi vīnas cīši skaistas muojas. Tai apkuort statins vīnūs zaltūs laistās, pa vydu vuorti, vuortu vīnā un ūtrā pusē guļ pa suņam. Īdama jei soka: "Sabaļ, Moska, lai man īškā, byušu jyusu saiminīca."

Obeji suņi mīrīgi gulēja, jei īīt pilī - redz: vīna vecīte sēd un gauži raud. Jei i prosa: "Kuo tu raudi, taidā skaistā pilī dzeivuodama?"

"Oi, meit, tu nazyni, kaidā tu nalaimē esi tykuse. Tu nu šenis vairuok uorā natiksi. Te dzeivoj slapkauņi un vysus kaun zemē, kas tik vīn teik īškā. Šūnakt kaus mani, bet tu gon vēļ vari tikt uorā. Naktī, kad slapkauņi atīs mani kaut, tu palein zam gultas, lai tevi naīrauga. Dreiži pēc tam jī apkriss gulēt, kur kurais. Tu paklusiņom izlein nu gultas zamaškas un bēdz prūjom. Pi suņim daguojuse, soki: "Sabaļ, Moska, laid maņ uorā, byušu jyusu saiminīca." Suņi i palaiss tevi."

Tai pamuocījuse, vecīte vedja paruodīt slapkauņu montu. Vīnā kambarī beja pylns zalta, ūtrs aizbārts ar sudobru, trešs ar vysaidim duorgumim, un vīns pylns ar nūkautim cylvākim. Īraudzējuse tik daudz nūkautu cylvāku, jei puorsabeida un dreizuok steidzjās paleist zam gultas. Zam gultas jei gulēja leidz naktei, te saskrēja slapkauņi, nūcierta vecītei golvu. Vīns kai cierta, tai truopēja vecītei taišņi par mozū pierstiņu, uz kura tai beja gradzyns. Tys pierstiņš palēcja zam gultas, kur gulēja meita. Jai drabuļi puorjēmja, īdūmuojūt, ka jī var suokt meklēt tū pierstiņu un atrass jū zam gultu, bet vīns nu slapkauņim soka: "Kū tū nīku meklēt, lai palīk."

Nūkovuši vecīti, dreiži apsagula slapkauņi un suoka šņuokt vīn. Nūsaklausījuse, ka jau vysi guļ, jei klusiņom, uz pierstu golim izguoja nu ustobas un, daguojuse pi vuortim, soka: "Sabaļ, Moska, laid man uorā, byušu jyusu saimnīca."

Suņi palaidja, tūreiz jei skrēja uz sātu, cik spādama dreižuok. Atguojuse uz sātu, meita pastuostīja, ka mežā ir skaista pils, kurā dzeivoj septiņdesmit septiņi slapkauņi, un ka tur ir brīsmīgi daudzi zalta, sudobra un cyta monta. Apkuortejī suoka pulcētīs un gudruot, kai nu slapkauņim dabuot montas. Pēc kaida laika atbrauc vīns slapkauns pi tuos pat meitas svuotūs, jei i pīkreit īt. Sasalauloj, suok dzert kuozas, a meita tikal vylcynoj, cykom sasalasīs vairuok ļaužu un apjems slapkauņus. Kaveidami suok stuostīt sapņus, beiguos bryute soka: "Es redzēju sapnā vīnu skaistu pili, apkuort pilei zalta statins, pi vuortim guļ divi leli suņi. Tamā pilī beja vīna vecīte, kuru slapkauņi nūkova. Cārtūt jai nūcierta mozū pierstiņu un tys nūnācja pi manis zam gultas."

Tū pasacījuse, jei izvylka nu kešas nūcierstūs pierstiņu ar gradzynu, un paruodīja slapkaunim. Jī stypri puorsabeida. Sasalasījuši ļaudis apjēmja slapkauņus, pajēmja tūs pilī ar vysu montu. Montu sadalīja sovā storpā un vysi dzeivuoja boguoti ilgus godus.

P i e z ī m e. N. Rancāna krājumā ir vēl viens tāds variants, kur meita tāpat nonāk laupītāju mājā, bet kamēr laupītāji guļ, viņa izbēg kopā ar otru meitu, ko laupītāji ir pašulaik atveduši. Tā viss nāk gaismā un laupītāji dabū savu sodu. P. Š