Dzeivuoja divi bruoļi laupītuoji. Jaunuokais brouls sadūmuoja precētīs un aizbraucja uz tyvuokū cīmu svuotūs. Vīna saiminīka meita pīkrita īt pi laupītuoja par sīvu un nūrunuoja kuozu dīnu.

Jau zam pošom kuozom meita sadūmuoja pi vokora aizīt un pasavērt sova bryutgona muoju. Jei aizguoja. Īīt ustobā. Ustoba tukša un pa ustobas vydu tak ašņa gruovs. Meita paleida zam gultas un gaida, kas byus, kas nūtiks. Vokorā atīt bruoļi un atnas leidza vīnu sīvīti. Jī izlyka sīvīti uz bluča un nūcierta jai golvu. Vēl jī īsavēta, ka sīvītei uz piersta duorgs gradzyns. Jī nūcārt pierstu. Bet piersts nūkrita zemē un pasavēla zam gultas. Vacuokais bruoļs gribēja dabuot gradzyna, bet jaunuokais soka: "Reitā pi gaismas atrassim!"

Tai i palyka. Bruoļi aizguoja gulātu un aizmyga. Meita tyuleņ izleida nu pagultas un izguoja nu ustobas, bet vysas durovas atstuoja vaļā. Natuoļi nu laupītuoju ustobas beja lela egle. Meita īkuopja eglē.

Bruoļi gulēja, gulēja un tyka jīm solts. Jī pasamūdās un dūmoj, ka pi jīm beja kaids zaglis. Pi laupītuojim beja taids suņs, kurs svešu cylvāku pa pādim sadzyna. Laupītuoji palaidja tū suni un suņs jūs aizvedja pi tuos egles un suoka rīt. Vacuokais bruoļs gribēja kuopt eglē, bet jaunuokais otkon soka: "Nav taisnība, ka zaglis ir eglē, itymā eglē nivīns navar īkuopt. Suņs maloj!"

Vacuokais bruoļs paklausīja jaunuokuo un jī sasadusmuoja uz suņa un nūcierta jam golvu, bet paši aizīt gulātu. Pa tū laiku meita nūlēcja nu egles un bāg uz sovom muojom. Ceļā jei sateik vecīti, kurs vad vazumu baļvu. Meita izstuostīja sovu nalaimi vecīšam un prosuos, lai vecīts jū nūgloboj baļvu vazumā. Vecīts paslēpja meitu baļvuos un brauc sovu ceļu. Bet laupītuoji navarēja mīrīgi gulēt un sasarunuoja dzeitīs pakaļ. Natuoļi vecīts ar braucja ar baļvu vazumu, kai jau laupītuoji kluot un prosa nu vecīša: "Vai naredzēji cylvāku ejūt?"

"Redzēju gon," atbildēja vecīts, "bet tys cylvāks jau lelā gobolā!"

Laupītuoji aizzadzyna pēc svešuo cylvāka pakaļ, bet vecīts ar meitu atbraucja uz sātu un dzeivuoja laimīgi.