Vīnam boguotam zemnīkam beja meita Madalīte. Vīnu reizi zemnīks ar sovu sīvu braucja nazkur uz kuozom un meitu atstuoja vīnu sātā. Madaļai beja baist vīnai palikt muojuos un viņa pasaucja pi sevis draudziņas. Vysas atnuocja ar sovu dorbu un suoka struoduot, jās beja kaidas ostoņas meitas. Vīna meita. pazaudēja sovu vuorpsti un suoka meklēt, bet vuorpste pakrita zam bucas ar yudeņi. Jei, maklādama jau gribēja paceļt, bet īraudzēja tur laupītuoju, tys jai teica: "Nasok cytom ni vuorda, jo pašu tūlaik naatstuošu dzeivu!"

Viņa napasacīja Madaļai, bet tikai klusiņom sovom draudziņom. Tuos aizskrēja uz muojom, sacīdamas, ka gulēt jau gribīs. Tai Madaļa palyka vīna. Te laupītuojs īnuocja ustobā un teicja: "Nu tagad soki, kur ir nauda tovam tāvam?"

Madaļa nimoz nanūsabeida, bet satvēŗa ciervi un atcierta laupītuojam golvu un dūmoj : "Laikam, vēļ cyti atbrauks laupītuojam paleigā."

Pajēmja ciervi, sacierta gobolūs vysu mīsu laupītuoja, salyka maisā, apdzēsja guņi, attaisīja lūgu un gaida, kad laupītuoji atbrauks. Pēc nazcik laika atbraucja laupītuoji ūri vaicoj: "Vai vysu padarīji?"

"Jā!" atbiļdēja Madaļa un atdevja maisu. "Še jums, un braucīt dreiži, es vēl kaut kū sameklēšu!"

Laupītuoji pajēmja maisus un aizbraucja,

Te atsagrīzja jau nu kuozom tāvs ar muati. Madaļa jīm vysu izstuostīja un tai jī mīrīgi otkon suoka dzeivuot. Bet laupītuoji, kad dabuoja zynuot, ka maisā ir mīsa jū drauga, sadūmuoja braukt pi zemnīka svuotūs. Vīnu laupītuoju apgērbja labi un teicja jam, ka jis byus jau par jauniču. Laupītuoji sādās lobūs zyrgūs un atbraucja pi zemnīka. Zemnīks labi pījēmja un ar prīcu teicja: "Labi, jemīt mums Madaļi!"

Zemnīks dūmuoja, ka tys ir kaids muižinīks itn turēja tū par lelu laimi. Bet Madaļa pa bolsam tyuleņ pazyna laupītuojus un suoka tāvu lyugt, lai nadūd vuorda. Bet tāvs ni par kū. Vajadzēja kuozas teisīt. Laupītuoji laimīgi iztaisīja vysboguotoukuos kuozas un beja vysi prīcīgi. Pēc kuozom laupītuojs aizvedja Madaļi uz sovu muoju. Tur draugi soka: "Nu tagad jū nūsissim!"

Veiram palyka žāl Madaļas un jis soka: "Mīļī bruoļi, pagai dīt lobuok leidz reitam, lai viņa ar mani pyrmū nakti pavoda!"

Laupītuoji pīkrita. Reitā viņi aizguoja uz dorbu un pasacēja tam laupītuojam nalaist uorā Madaļes. Kad jī aizbraucja, Madale ar osorom suoka lyugt, lai jis jū nūgloboj nu nuoves. Laupītuojam žāļ palyka un jis īdevja jai naudu un teicja: "Ej uz mežu un īlein tur vīnā vacā kūkā, es arī dreiži atnuokšu pi tevis un tūlaik mes aizbēgsim uz cytu mīstiņu!"

Madaļa pajēmja naudu un aizskrēja, mežā dabuoja vacu kūku un pasaslēpja. Atskrēja laupītuoji, īraudzēja, ka Madaļas nav un jūs draugs guļ uz zemes kai nadzeivs. Suoka prasīt, kas nūtyka, un laupītuojs teicja: "Viņa īdevja maņ kaut kū izdzert, bet labi, ka es tikai paraudzīju un vysu naizdzēru, jo tūlaik nabyutu dzeivs. Paša viņa nazynu kur aizbāga, kad mala slykti palyka."

Laupītuoji aizbraucja pi zemnīka meklēt viņas, bet slymais pajēmja vēl naudas, aizbraucja mežā, dabuoja Madaļu un obēji aizbraucja uz cytu mīstiņu un dzeivuoja tur labi. Kad laupītuoji ari viņa nadabuoja muojuos, tad tai suocja dūmuot, ka vēl tagad laikam dūmoj.