Vīnā krūgā dzeivuoja zemnīks ar sīvu un jīm beja vīna vīnīga meita, Anite. Vīnu reizi krūdznīks ar sīvu aizbraucja uz kuozom cytā mīstiņā. Sātā atstuoja tikai vīnu sovu meitu. Jei cepja gaļu un izdzierda, ka nazkas syt durovas. Meitiņa suoka vaicuot: "Kas tur ir?"

Atbiļdes nabeja. Tūreiz jei attaisīja durovas un īlaidja īškā vīnu cylvāku, kurs beja laupītuojs. Laupītuojs suoka vaicuot krūdzinīka meitai: "Kur ir tāva nauda?"

Meitiņa atbildēja: "Es nazynu, man likās, ka vysu naudu pajēmja tāvs."

Laupītuojs pasasmēja un suoka meklēt, bet nikur nadabuoja. Tad pīguoja kluot meitai un teicja: "Jo tu poša napasacīsi, kur guļ tāva nauda, es tūreiz tevi nūsaušu!"

Meitiņa tyuleņ īguoja ūtrā ustobā, ruodīdama uz skreini, un sacīja: "Šekur tāva nauda!"

Skreine beja tik lela, ka tur varēja īlikt lelu cylvāku. Laupītuojs tikkū pīguoja pi skreines un īkrita vydā. Meitiņa aizslēdzja jū skreinē. Tikkū tāvs atbraucja, meita vysu jam izstuostīja, ka skreinē asūt zaglis. Tūreiz tāvs dusmīgs pajēmja skreini un sagrīzja trejūs gobolūs.

Par kaidu laiku, kad meita izauga dīzgon lela, atbraucja svuoti. Tāvs ar muoti meitu atdevja ar lobu pruotu. Nuokūšā dīnā tāvs aizbraucja uz bryutgonu pasavērt, kai byus labi dzeivuot meitai. Īguojis ustobā, nūsabeida, jo redzēja gūvu uodas un nadzeivūs cylvākus, kuri gulēja zam gultas. Bet tūmār tāvs sovu vuordu izturēja, tuodēļ ka beja meitu apsūlījis laupītuojam. Tys laupītuojs beja bruoļs tuo, kurs īkrita skreinē. Pēc kaida laika, kad vajadzēja kuozas svinēt, meita pazyna laupītuoju un aizbāga, bet kur, nivīns pa šam laikam nazyna. Beidzūt laupītuojs apsaprecēja ar cytu sīvīti, bet krūdzinīka meitu aizmiersa pavysam.