Kādā lielā mežā bija itin branga vieta ūdens dzirnavām, bet razbainieku dēļ neviens melderis nedrīkstēja tur apmesties un sākt būvēt dzirnavas. Šos razbainiekus gan reizu reizām bija meklējuši un gaiņījuši, bet nekad viņus nevarēja uziet, jo tiem bija skunstīga māja apakš zemes, kam pa jumta virsu līgojās ūdens.

Reizu gadījās kāds bagāts melderis, kas apņēmās tur uztaisīt dzirnavas; viņš lika taisīt sienas no akmiņiem, duris un logu sleņģes no tīras dzelzs, tā nu bija ēka gatava, kur neviens bez ielaišanas netika iekšā. Razbainieki jau daudzreiz bija tīkouši pēc meldeŗa mantas un mēģinājuši ielauzties dzirnavās, bet tiem nekad nebija izdevies.

Īpaši reizu gadījās, ka melderis ar savu sievu aizbrauca uz viesībām, mājās vairāk nepalika, kā tikai paša meldeŗa meita, viņa dienestnīca un zellis. Kad vakars jau metās, tad viņi visas duris un slēģus aiztaisīja cieti. Razbainieki jau bija moduši, ka melderis bija izbraucis uz lauku, tādēļ viņi nu devās uz dzirnavām, gribēja tur ielauzties un izlaupīt, bet tie nekur dzirnavās netika iekšā. Kad tie labu laiku gan šā, gan tā bija nopūlējušies, tad beidzot pa ūdens rata caurumu, kur mazas durtiņas bija palikušas vaļā, izdevās tikt dzirnavās, bet istabās tie tomēr nevarēja iekļūt. Viņi nu iekāpa pagrabā, sāka tur cirst griestos caurumu, caur ko pa vienam varēja iespiesties istabās. Meldeŗa meita, to redzēdama, paķēra tēva zobinu, kas pie sienas karājās, un nocirta ikkatram razbainiekam galvu, kurš izbāza pa caurumu. Viņa jau tā bija nogalinājusi desmit razbainiekus. Citi razbainieki to redzēdami, un manīdami, ka gaisma ar vairs nav tālu, sāka bēgt prom. Mājas ļaudis vēl neuzdrīkstējās ne logus ne duris taisīt vaļā, jo viņiem bija bailes, ka burlakas kautkur ārā negaida. Kad melderi ar melderieni dabrauca pie durīm, tad šie, viņu balsi pazīdami, attaisīja duris un tos ielaida. Melderis ar melderieni, tik daudz galvu un asinu istabā redzēdami, pavisam noģība un tik pēc laba brīža vēl atdzīvojās. Meita nu tiem visu izstāstīja, kas noticis, un ko šī izdarījusi.

Atlikušie razbainieki bija gluži dusmīgi par to, ka tiem nebija izdevies; viņi nu apņēmās citādi meldeŗam atriebties. Reizu karīte, kam četri zirgi priekšā, dabrauca pie dzirnavām, kur smalki izģērbies kungs sēdēja iekšā, un kučērs ar sulaini uz buka. Kungs, no karītes izkāpis, iegāja pie meldeŗa istabā un izdevās par kādu svešu baznīckungu. Melderis to, zināms, uzņēma, ierādīja kučēram stalli, kur zīrgus nolikt, un pašiem istabas, kur apmesties un gulēt. Kad nu baznīckungam prasīja, kādēļ šis te braucis, tad atbildēja, ka šis esot brūtgāns un gribot precēt meldeŗa meitu. Meitai tas arī labi patika, tādēļ viņi dzēra precības. Kad nu melderis uz kāzām nevarēja braukt līdz, tad arī kāzas turpat dzirnavās nodzēra. Pēc kāzām baznīckungs brauca uz māju un, protams, ņēma savu jaunieti līdza.

Kādu gabalu pabraukuši, kučērs grieza zirgus šķērsām no ceļa mežā iekšā. Sieva, to redzēdama, prasīja: "Kādēļ nu brauc mežā?"

Baznīckungs tai atbildēja: "Nu es tev atmaksāšu par to, ko tu mums darījusi. Kā tu desmit no maniem draugiem esi nogalinājusi, tā ir tevi tagad nobendēšu."

Tie nu aizbrauca pie kāda maza dīķīša, te kučērs apturēja zirgus, un baznīckungs, kas bija burlaka, ar to iegāja pa mazām durtiņām pagrabā un gribēja viņu tur nokaut. Bet burlaku virsnieks uzsauca: "Pagaidi! Labāki lai tā dzīvo mūsu vecenei par palīgu un palīdz tai ēdienu vārīt un mūs apkopt!"

Citi burlakas bija ar to pilnā mierā un tā - paldies Dievam - meita palika pie dzīvības.

Kad nu meita nemaz netīkoja uz bēgšanu, tad šie to pa reizām laida no pagraba laukā. No iesākuma viņu gan vēl apvaktēja, bet kad tā jau daudzreiz bija gājusi un arvien atpakaļ nākusi, tad burlakas apmierinājās, domādami, ka šī laikam nezinot ceļa uz tēva māju.

Kādu reizu tā iegāja mežā malku lasītu. Viņa, labi dziļi iekļūdījusies mežā, nonāca tai vietā, kur tie šurpbraukdami bija nogriezušies no ceļa, un nu tā it priecīga devās uz dzirnavām.

Razbainieki gaidīja. un gaidīja viņas mājā, bet nevarēja sagaidīt, tie ne domāt nedomāja, ka tā būs aizgājusi uz dzirnavām, bet laikam turpat mežā apmaldījusies. Tādēļ viņi norunāja atvest šās tēvu un māti šurp, nogalināt tos, un pēdīgi dabūt sev viņu mantas. Bet tomēr lāgā nezinādami, vai meita mežā apalojusies, jeb varbūt aizbēgusi pie vecākiem, tie jūdza zirgus priekš karītes un brauca uz sudmalām. Bēgle jau dzirdēja no tālienes tos pašus pulkstiņus, kad to bij aizveduši, un nu zināja, ka tai dzenas pakaļā. Viņa ceļā ieraudzīja vīru ar tukšu ūdens vāti braucam, šī skrēja pie tā un lūdzās, lai glābot. Vīrs domāja šā un tā, tad paņēma ciri, izcirta vātei curumu, iebāza meitu tur iekšā, apgrieza caurumu uz apakšu un brauca tālāku. Uz reizi tam pieskrien karīte ar četriem zirgiem, un kungs prasa: "Vai neesi redzējis kādu sievieti aizietam?"

Vīrs jau no meitas bija dzirdējis par tādu kungu, atbildēja, ka nevienu cilvēciņu neesot manījis. Tie nu grieza zirgus apkārt un brauca atpakaļ.

Vīrs, nobraucis pie dzirnavām, gribēja, lai nu meita lien no vātes laukā, bet viņa apdomājusies teica: "Ej tu pie mana tēva iekšā un lūdz savai vātij rūmi istabā."

Vīrs arī tā darīja, melderis gan negribēja paļaut, bet kad viņš šim uzmācās, solīdams tam maksāt cik paģērēšot, tad arī atļāva un vēl stellēja savus puišus palīgā tam ienest vāti. Melderis iegāja vāti apskatīt, pa lielu brīnumu ieraudzīja savu pašu meitu no tās izlienam. Nu vēl dabūja zināt, ka mācītājs cits nekas nav bijis kā burlaka. Vecāki, par to nu diezgan izbrīnījušies, norunāja, kas tad darāms, ja baznīckungs atkal atbrauktu. Melderis vīru bagātīgi apdāvināja un iedeva tad citu vāti, lai varētu vest savam kungam atkal ūdeni.

Otrā rītā tas pats baznīckungs bija atkal klāt. Tas lūdza savu sievas tēvu un sievas māti uz kristībām, teikdams, ka Dievs šiem esot devis jaunus dēlus. Tēvs arī izlikās priecīgs par tādu ziņu, sauca savu meitu iekšā, kuŗa līdz šim vēl nebija rādījusies. Razbainieks palika bailīgs un kaunīgs un ķēra pēc galdnaža, gribēdams melderi ar to nodurt. Bet melderis iesvelpās, tad viņa puiši saskrēja istabā un savaņģoja razbainieku. Arī tā kučēru un sulaini sasēja cieti, aizveda un nodeva tiesai, kur tie dabūja savu galu un pelnītu sodu.

Meldeŗa meita nu aizveda kādu pulku vīru uz burlaku pagrabu; tie tur noķēra vēl veselu desmit tādu brālīšu, kuŗus turpat nogalināja. Pagrabā tie atrada brīnum daudz naudas un mantas, plintes un zobinus un vēl citas dārgas lietas. No šā laika melderis itin drošs varēja mist savās dzirnavās, jo razbainieku nu vairs pavisam nebija tanīs mežos.

Es pats arī tur biju un redzēju šās plintes un dārgās mantas. Kad razbainiekus nokāvām, tad mani atlaida uz mājām. Tie man deva sukura zirgu un griežņu (kāļu) vāģus, man apģērbs bija papīra svārki, stikla zābaki un vaska cepure. Par nelaimi uznāca lietus, no kā izkusa mans zirgs un mani svārki saplīsa; kamēr es vēl apskatījos, ko nu darīt, tad puikas jau apēda manus vāģus. Nu man bija jāiet kājām. Ejot man zābaki saplīsa, un kad man nebija ne bikšu, ne krekla, ne vestes, tad es biju gluži pliks, tikai cepure man vēl bija galvā, un to arī skrodelis man norāva. Tā nu man gluži plikam bija jāstaigā. Es tad ieraudzīju šķūni, kurā pakulas stāvēja, iegāju tur, pataisījos tur mīkstu gultu un apgūlos pakulās. Rītā agri atnāca zaldāti un sāka lādēt lielgabalus, viens zaldāts, pakulas ņemdams, sagrāba mani un iebāza lielgabalā par prapi. Kamēr es vēl domāju kliegt un bļaut, tamēr sprāga lielgabals vaļā un mani atšāva te.