Citreiz dzīvoja kāds kungs ar savu sievu, un viņiem bija viens vienīgs bērns, meitiņa no 18 gadiem. Kādu dienu gadījās, ka meitenes vecāki izbrauca uz pilsētu un viņa viena pati palika mājā.

Neilgi pēc vecāku aizbraukšanas, viņa ieraudzīja muižas sētā ienākam 12 slepkavas. Slepkavas redzēdama, viņa ļoti sabijās un nezināja, ko darīt, ko ne. Bet padomājusi, drīz arī atrada derīgu padomu. Viņa saņēma dūšu un ātri vien nobultēja cieti visas durvis un logus. Slepkavas, nevarēdami ne caur durvim, nedz arī caur logiem tapt iekšā, izplēsa pils pamatā caurumu un sāka līst caur to iekšā. Kunga meita, visas bailes atmezdama, paņēma sava tēva zobenu un tad nostājās pie cauruma. Tiklīdz pirmais galvu iebāza pa caurumu, viņa tūliņ tam nocirta galvu un pašu ierāva iekšā. Otram tāpat galvu nocirta un pašu ierāva pa caurumu pilī. Un tāpat trešam un ceturtam arī u.t.t., bet divpadsmitais nebāza vis galvu, bet bāza pirkstus pa priekšu. Kunga meita, pie cauruma stāvēdama, nocirta slepkavam kreisās rokas pirkstus, un slepkava tūliņ aizbēga projām.

Uz vakaru, kad kungs un cienmāte pārbrauca, viņi ieraudzīja šīs briesmas. Viņi ļoti izbijās un prasīja savai mīļai meitiņai, kā šī slepkavība notikusi un kas tie nokautie par cilvēkiem esot. Meitene nu ņēma un izteica saviem vecākiem it visu, kas bija noticis. Tad viņi brīnījās par savas meitas izveicību un drošo dūšu un pateica Dievam, ka tas viņu meitu bija izglābis no slepkavu rokām.

Neilgi pēc tam slepkava,kam bija nocirsti kreisās rokas pirksti, atbrauca muižā ar 4melniem zirgiem un ar kučieri uz buka. Pilī iegājis, laipni apsveicināja kungu un viņa cienmāti. Pēcāk viņš pasacīja, ka nācis precēt viņu meitu. Neviens nevarēja domāt, ka viņš būtu kāds slepkava. Viņš bija lepnās dārgās drēbēs ģērbies, kā muižnieks. Viņš arī izteicās, ka esot augsta un bagāta muižnieka dēls, viņam esot liela muiža un daudz mantas un bagātības. Kunga meita arī viņu vairs nepazina, jo viņš bija uzaudzējis lielu, gaŗu bārdu. Arī no rokas pirkstiem, kuŗus viņa bija nocirtusi, nekā nevarēja zināt, jo viņš bija uzmaucis zīda cimdus.

Vecais kungs un cienmāte, visu labu cerēdami, nekā ļauna nedomādami, bija ar' ar mieru un apsolīja jaunajam muižniekam savu meitu. Meita arī bija ar mieru un tūliņ aizbrauca viņam līdz. Izbraucot viņa bija paņēmusi zirņus līdz. Pa ceļu braucot, viņa arvienu nometa kādu zirnīti pie zemes. Ceļš viņiem gāja pa mežu. Pēdīgi viņi uzbrauca kādu mazu koka mājiņu. Viņi piebrauca pie mājiņas un apturēja. Viņš ieveda kunga meitu būdiņā. Tad slepkava teica uz kunga meitu: "Tā ir mana staltā pils! Es esmu slepkava, bet nevis kāda muižnieka dēls! Tu esi nokāvusi .manus 11 brāļus un par to nu es tev gribu atmaksāt!"

Viņš lika tūliņ krāsni kurināt un teica uz kunga meitu: "Kad tu būsi paēdusi, tad es tevi tūliņ metīšu krāsnī. lai tu sadedzi!" Kunga meita nu redzēja, ka bija piekrāpta, un domāja: "Gals nu būs, šā kā tā," jo izmukt vairs nekur nevarēja. Viņai palika ļoti bail un viņa sāka dikti raudāt. Slepkavas mātei palika skaistās meitiņas gaužam žēl, un viņa teica: "Es tev došu kukuli siltas maizes. Kad tu pa vārtiem ei, tad pasvied sunim to maizes kukuli, tad viņš nevarēs tik labi tavas pēdas saost, un tā tu varēsi brangi uz priekšu doties. Gar aku iedama, noģērb savas drēbes un noliec tās uz akas malu, tad viņi domās, ka tu esi akā ielēkusi. Par to laiku, kamēr viņi aku izsmels, tu varēsi brangi uz priekšu doties ! "

Sētā pie vārtiem bija piesiets liels nikns suns. Šis suns nelaida nevienu svešu sētā iekšā, nedz arī kādu svešu no sētas ārā. Vecīte meitu pamācījusi, izlaida viņu pa otru pusi pa durvim ārā.

Meita nu lēnām gāja uz vārtu pusi. Pie vārtiem piegājusi, viņa pārlauza maizes kukuli uz pusi, kā jau vecene tai bija pieteikusi, un pasvieda to sunim, suns maizes kukuli paķēris, iegāja savā būdā. Meita nu tika laimīgi caur vārtiem cauri. Gar aku iedama, viņa novilka savas virsdrēbes, nolika tās uz akas malu un tad devās mudīgi vien uz priekšu. Viņa cieti vien turējās pēc zirņiem un tā tad viņa taisni gāja pa to pašu ceļu, pa kuŗu viņi atbrauca.

Pēc kāda brītiņa slepkava gāja tanī kambarī, kur bija ievedis kunga meitu. Krāsns jau bija nokurējusies un nu viņš gribēja to mest tanī iekšā. Bet kā viņš iztrūkās, kad to tur neatrada! Viņš izmeklēja arī citas -istabas, bet kunga meitu neatrada. Nu viņš tūliņ sasauca savus citus biedrus un tad visi steigšus devās pagalmā. Tur arī neatrada. Tad viņi devās pa vārtiem ārā. Aiz vārtiem viņi ieraudzīja uz akas malu kunga meitas drēbes. Slepkava, ieraudzījis drēbes, teica: "Viņa būs akā ielēkusi!"

Nu viņi tūliņ sāka aku smelt. Aku gan izsmēla, bet meitu tanī neatrada. Viņi sarunājās, ka tā būšot uz mežu noskrējusi. Sepkavas nu steigšus vien skrēja uz mežu meitai pakaļ. Viņi nu skrēja arvien tālāk pa minēto ceļu un ikkatru kuplu koku ceļmalā ar spiciem pīķiem izbadīja, vai neatrastu tur meitu. Meita, manīdama slepkavas jau tuvu esam, tūliņ uzlīda uz kāda augsta un ļoti kupla koka. Slepkavas arī pienāca badīt to koku, kur kunga meita no bailēm trīcēdama tupēja. Viņa dabūja dažu dūrienu no slepkavu pīķiem, tā ka asinis sāka tecēt, bet viņa cietās, cik vien varēdama. Viens no slepkavām manīdams, ka asinis tecēja, iesaucās: "Tad ta silts lietutiņš līst!"

Pēc tam viņi gāja atkal uz priekšu. Kunga meita, redzēdama, ka slepkavas aiziet projām, nokāpa tūliņ no koka un devās atkal tālāk. Tecēdama viņa satika kādu vecu, vecu vīriņu, salmu vezumu vedam. Meita tūliņ lūdza veco vīriņu, lai viņu iekrauj savā salmu vezumā, jo slepkavas dzenoties viņai pakaļ. Vecītis, iekrāvis meitu vezumā, brauca atkal tālāk. Viņš varēja būt kādu pusversti pabraucis, tā sastop viņu minētie slepkavas un prasa, vai viņš neesot redzējis kādu jaunu meitu te ejam. Vecītis atteica, ka neesot vis nevienas redzējis. Vecītis bijis pats Dievs.

Slepkavas, vecītim neticēdami, uzstāja, lai viņš savu salmu vezumu izkŗaujot. Vecītis viņus gan lūdza sacīdams: "Man jau vienreiz apkrita, esmu vecs un ļoti nespēcīgs, kā lai es to atkal pēc sakŗauju?"

"Nebēdā neko, vecais, mēs tev līdzēsim sakraut!" slepkavas atteica.

Kad vecais kādu drusciņu bija nokŗāvis, tad slepkavas teica: "E, te jau nebūs! Iesim tālāk!"

Slepkavas aizgāja. Vecītis, savu vezumu atkal sakŗāvis, brauca tālāk. Kādu gabaliņu pabraucis, viņš kunga meitu palaida. Meita gabaliņu pagājusi, satika atkal vienu vecu, vecu vīriņu abras vedam. Viņa lūdza veco vīriņu, lai pakŗauj viņu apakš savām abrām, jo viņu slepkavas dzenājot. Vecītis tūliņ pakŗāva kunga meitu apakš abrām un brauca tālāk. Vecītis necik tālu nedabūja pabraukt, te sastapa viņu slepkavas un prasīja: "Vecīti, vai neesi saticis kādu jaunu meitu, pa ceļu braukdams?"

Vecītis atteica, ka neesot nevienas redzējis. Slepkavas, vecītim neticēdami, lika lai viņš savū abru vezumu izkŗaujot. Vecītis jau bija pa pusei nokrāvis, te viens slepkava iesaucās: "Ī:, te jau nebūs! Iesim labāk tālāk!"

Vecītis sakŗāva savas abras un brauca tālāk. Viņš noveda kunga meitu uz muižu, pie viņas vecākiem. Pēc tam vecais vīriņš pazuda ar visām abrām. Meita nu ņēma un izteica saviem vecākiem galu no gala, kā viņai bija gājis ar bagāto muižnieka dēlu.

Pēc necik ilga laika slepkava nāca atkal viņu precēt. Kunga meita, gribēdama skaidri pārliecināties, ka atkal viņu tas pats slepkava nepiekrāpj, lūdz jaunajam preceniekam laipni sacīdama: ,,Draugs, parādi man savu kreiso roku, vai viņai ir veseli pirksti, jo mani viens slepkava reiz piekrāpa!" Meita slepkavu šoreiz arī vairs nepazina.

"Bet kā lai es tev viņu parādu, kad cimdi ir ļoti knapi un nevaru nomaukt?" slepkava vairīdamies atteica.

"Jā, bet es ātrāki pie tevis neiešu, līdz tu man viņu neparādīsi!" meita droši atteica.

Par lielu lūgšanu un meitas uztiepšanu viņš arī parādīja. Meita, ieraudzījusi nocirstos pirkstus, tūliņ viņu pazina par savu pirmo brūtgānu, nežēlīgo slepkavu. Viņa pateica to saviem vecākiem un kungs lika tūliņ muižas ļaudim viņu saņemt cieti.

Drīz pēc tam slepkava saņēma savu pelnīto sodu. Kungs sūtīja vīrus uz mežu uzmeklēt mazo būdiņu. Vīri būdiņā atrada dažādas lietas, kā: bises, zobenus, pulveri, dunčus, pistoles u.v.c. Veco slepkavas māti kungs lika uz pili atvest un viņu paturēja muižā, par to, ka tā bija izglābusi viņa meitu no nāves.

Te nu bija! Slepkava, kunga meitai bedri rakdams, pats tanī iekrita!