Reiz dzīvojis viens saimnieks, un tam saimniekam bijusi div padsmit gadu veca meitiņa. Vienā svētdienā visi nobrauca baznīcā un mājā palika tikai mazā meitiņa ar lielu suni Zultānu. Tai laikā mājā ienāca kāds nabags un lūdza, lai meitiņa uzsildot viņam drusku kapiju. Viņa arī izgāja sildīt kapiju, bet no ķēķa uz istabu bija mazs lodziņš, pa kuŗu varēja visu labi redzēt, kas istabā notiek. Tā nu meitiņa redzēja, ka bijušais nabags vairs nav nabags, bet jauns un lepns kungs. Tālāk viņa novērojusi, ka viņš piegājis pie loga un vēcinājis ar baltu kabatas lakatiņu uz meža pusi. Viņa tūlīt nojautusi, ka tas kungs ir kāds laupītājs. Nu meitiņa nesusi kapiju iekšā un teikusi: "Papiņ, attaisi man durvis!"

Kā vīrs piesteidzies un attaisījis durvis, tā meitiņa tūlīt iešļākusi tam karstu kapiju acīs un izplaucinājuai acis. Tad viņa uzsaukusi sunim: "Zultān, uzmanies!" Suns tūliņ nogāzis laupītāju zemē. Tad meitiņa pajēmusi revolveri rokā un uzkāpusi istabas augšā. Kad atnākuši laupītāji tad arī tie viens pēc otra kāpuši tur augšā, bet meitenīte nošāvusi vienpadsmit laupītājus, tikai divpadsmitajam pietrūcis ložu un tam tikai dabūjusi iecirst galvas virsū un tas aizmucis.

Vēlāk, kad viņa izaugusi liela, tad tas laupītājs atnācis pie viņiem ciemā un beidzot viņu apprecējis. Kad viņi bija saprecējušies, tad tai devis, lai viņam ieskā galvu. Sieva ieskādama ierauga tam galvā lielu brūci un prasa: ,.Kas tā par brūci?" Vīrs atteica: "Tā ir tā brūce, ko tu man kādreiz iecirti, un par to tu arī dabūsi nāvi. Drīzā laikā mēs tevi nomaitāsim."

Tad tie laupītāji noveduši viņu mežā un piesējuši pliku pie vienas priedes, bet paši aizgājuši mežā meklēt sveķus, ko viņu dedzināt. Bet tad viņas vīra sievas mātei iežēlojies viņas, tā viņu atlaidusi, piesiedama baltu kreklu tai vietā. Uz meitu viņa teikusi: "Skrej nu uz mājām!"

Meita arī skrējusi un satikusi stīpu vedēju, kam viņa lūgusi, lal iekŗaujot viņu vezumā, bet stīpu vedējs negribējis to slēpt Nu meita skrēja tālāk, panāca vienu abru vedēju un lūdza tam, lai iekŗaujot viņu savās abrās. Abrinieks viņu arī iekŗāvis pašā pēdējā abrā un braucis projām. Pēc kāda laika abrinieku panākuši laupītāji, izkrāmējuši visas abras, bet nepacēluši tikai pēdējo abru, kur meita bijusi apakšā. Abrinieks nu pārvedis meitu laimīgi mājā, kas ta nu dzīvojusi pie saviem vecākiem.