Dzīvoja vīrs ar sievu, viņiem bija viena meita. Reiz vīrs ar sievu aizbrauc uz kāzām, un mājās paliek viena pati meita. Meita visus darbus apdarījusi, liekas gulēt. Bet ap pusnakti viņa dzird suņus rejam, pēc kam tie drīz atkal apklusa. Te nu atbrauca divpadsmit laupītāji, un sāka baŗot suņus ar gaļu. Tā viņi klusām gribēja izjemt logu, bet meita pamanīja, piecēlās, pajēma zobenu un stāvēja pie loga. Tikko viens laupītājs līda iekšā, viņa nocirta tam galvu un pašu ievilka iekšā. Tā viņa apkapāja visiem vienpadsmit laupītājiem galvas, bet divpadsmitais sēdās zirgā un aizbrauca prom.

Pēc kāda laika šis slepkava aprecēja šo meitu. Slepkava nu atzinās, ka viņš ir tas divpadsmitais slepkava, kas toreiz aizbēga. "Un par to, ka manus biedrus nocirti, tev vajadzēs grūti atbildēt. Tagad ej un sanes ūdeni katlā, es tevi par to izvārīšu."

Meita aizgāja un ienesa vienus nēšus pēc otriem. Aizgājusi viņa izģērbās, pakāra drēbes uz koka un pati aizbēga. Slepkava, nevarēdams sagaidīt, gāja viņu meklēt, bet viņas neatradis, pavēlēja dzīties pakaļ. Kad jau bija tuvu pie tēva mājas, meita satika vecīti, kas viņas tēvam veda ogles. Meita lūdzās, lai viņu vecītis paslēpj maisos, vecītis viņu arī paglabāja. Drīz pieskrēja laupītāji, sāka durt ar zobeniem maisus, bet nekā neatrada. Kad laupītāji aizbrauca, meita izlīda no maisa un devās uz mājām.

Otrā dienā pats slepkava atnāca uz sievas tēvu, bet meita, to redzēdama, noslēpās. Laupītājs iegāja istabā. Tēvs prasīja, kāpēc neatbraukusi arī meita, bet laupītājs teica: "Viņa negrib."

Šajā brīdī iznāca no istabas meita, slepkava gan gribēja bēgt, bet viņu noķēra un izvārīja pašu katlā.